Teātra varenais spēks slēpjas cilvēka nepieciešamībā uz skatuves atrasties pakāpi augstāk nekā dzīvē. Talantīgā lugā tiek nolasīts spriedums netikumiem, kuriem tiesa nav noteikusi sodu, un atbalstīti tikumi, par kuriem likums klusē.
Par jubilejas pirmizrādi režisors ir izvēlējies klasisko darbu — Paula Reimaņa lugu, kas tika sarakstīta tālajā 1926. gadā. Pārdzīvojot trīs laikmetus, komēdija it nemaz nav zaudējusi savu aktualitāti: cīņa labajam ar ļauno ir mūžīga un bezgalīga tēma. Gadījumā, ja iestudējums spēj aizskart pašas slepenākās skatītāja dvēseles stīgas, tad režisors un aktieru trupa ir veiksmei “nolemti”. Tieši tas arī notika lugas “Krustmāte Jūle no Tūles” pirmizrādes dienā, kad Kultūras nama zāle tik tikko spēja uzņemt visus klasiskās latviešu teātra skolas cienītājus. Izrāde, kas tika novesta līdz pilnībai ilgajos mēģinājumos, pagāja vienā elpas vilcienā, bet beigās nodārdēja aplausi un saucieni “Režisoru, režisoru!…”. Laimīgs un mazliet apmulsis Voldemārs Varslavāns kopā ar sagurušajiem aktieriem saņēma ziedus no pateicīgajiem skatītājiem un novada domes apbalvojumus, tai skaitā naudas izteiksmē. Ir zināms, ka talantam jābūt mazliet izsalkušam, bet režisoram un viņa kumēdiņu rādītājiem ir sapņi, kuru īstenošanai vienmēr trūkst naudas līdzekļu. Ak, šis nicinātais metāls… Vēl jāpiemin, ka “mūzas kalpošana necieš steigu”, tāpēc, jo ilgāk notiek kārtējās ieceres iemiesošanās, jo lielāki izdevumi. Bez skaļajiem humora vakariem neiztikt pat divdesmit pirmajā gadsimtā.
Satraukts par gaidāmo jubilejas izrādi, Voldemārs, neskatoties uz mūsu siltajām attiecībām, stingri liedza zibēt zibspuldzēm pirmizrādes laikā, jo tas var traucēt aktieru spēlei, un es padevīgi pieņēmu piedāvājumu organizēt fotografēšanos ģenerālmēģinājuma laikā. Izrāde bija sagatavota tik labā līmenī, ka režisoram nemaz nebija jāiejaucas dinamisko notikumu gaitā uz skatuves. Nākamajā dienā pēc jubilejas eksāmena Voldemārs sirsnīgi atzinās: “Tā bija labākā izrāde manā jaunrades biogrāfijā!”.
Viss sākās tieši pirms divdesmit gadiem, kad mūsu brīnišķajā pilsētā ieradās jauns diplomēts režisors, kurš izveidoja latviešu teātra trupu. 1993. gada februārī notika pirmais mēģinājums, bet jau maijā Krāslavas teātra cienītāji varēja novērtēt izrādi “Bīstamais vecums”. Voldemārs arī tagad atceras savus pirmos aktierus — Vladislavu un Baibu Skerškānus, Egilu Muskaru, Vitu Blaževiču… Uz nacionālās atdzimšanas viļņa latviešu teātris bija nepieciešams kā svaigs gaiss. Garām aizritēja radošo meklējumu gadi, bet atmiņā palika spilgtākās izrādes — “Astoņas mīlošas sievietes”, “Ferdinands un Sibilla”, “Diriģents” u.c. Bija pat viens iestudējums latgaliešu valodā — ”Sievasmātes bizness”. Nerimstošā režisora radošajā darbnīcā aizrautīgi strādājuši vairāk par pussimtu pašdarbības teātra aktieru, tai skaitā arī tādas autoritātes kā Ādolfs Ločmelis, Vladislavs Skerškāns, Aleksandrs Kadenecs, Janīna Samsonoviča, Irēna Gončarova. Rūpējoties par drāmas kolektīva papildināšanu, tālredzīgais mūzu kalps sagatavo arī aktieru rezerves Krāslavas valsts ģimnāzijas sienās, kur skolas teātris aktīvi piedalās pedagoģiskajā procesā. Jubilejas pirmizrādē veiksmīgi debitēja Antoņina Subatoviča, Aiga Krute, Jurijs Škļaronoks, savukārt Eduards Danovskis spīdoši atveidoja vienu no galvenajām lomām.
Noslēgumā atliek tikai nosaukt pārējos apdāvināto aktieru vārdus, kas no skatuves sniedza Krāslavai vasarīgi košu dāvanu: Alfrēds Savickis, Dace Samsonoviča, Aļona Lavnika, Aleksandrs Kadenecs, Inta Lipšāne un Aina Dzalbe. Bravo!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru