Tādu rītausmu kā marta pirmajā sestdienā ienaidniekam nenovēlēsi. Pūta ass ziemelis, skaidrajās debesīs sarkanīgais saules disks spīdēja tā, ka acis asaroja. Tieši tāds rīts, kad makšķernieki ar rūgtumu saka: “Copes nebūs, bet jābrauc ir.” Vēl jo vairāk, ka piebrauca autobuss un tikšanās vietu mainīt nedrīkst — Robežnieku ciemata centrs. Pavasara makšķerēšanas sacensības ir jaunā laika tradīcija, kas dzima grūto deviņdesmito gadu beigās.
Nevaru atcerēties, kuru pēc skaita reizi saņēmu uzaicinājumu braukt uz pagastu, kur sporta pasākuma organizēšanu uzņemas vājā dzimuma pārstāves, pārvēršot katru ledus batāliju par spilgtiem un neaizmirstamiem svētkiem. Divi desmiti pretendentu uz uzvaru ir visai nopietna konkurence. Vecums — no visjaunākā līdz visai cienījamam. Mans senais paziņa, laikraksta publikācijas varonis Jāzeps Koļeda šajā dienā, kad copes nebija, atklāti atzinās man, ka makšķernieka mūžu nav nodzīvojis veltīgi. Personīgo rekordu skaitā — 12,8 kilogramus smagā līdaka, pusotru kilogramu smagais asaris un skaistulis plaudis, kas svēra gandrīz 10 mārciņas. Vai jums tā ir bijis?
Jau uz starta kļuva skaidrs: copes nav un nebūs, uz trofejas eksemplāriem arī nav ko cerēt, tāpēc lietā tika likti vissmalkākie zvejas rīki. Kad vienīgā dāma Irina Jacina izvilka pirmo raudiņu mazā pirksta lielumā, viņas sejā aiz laimes uzplauka smaids. Blakus makšķerēja dēls Ričards. Īgnie vīri šaudījās šurpu un turpu pa Dolgoje ezera ledu. Ezers torīt nesolīja makšķerniekiem veiksmi un neatklāja savus noslēpumus. Taču četras stundas ir pietiekami ilgs laiks, lai kaut kā netrāpītos zaudētāju skaitā. Svēršanas procedūru vadīja pati pagastu vadītāja Ērika Gabrusāne — ar precizitāti līdz vienam gramam! No sirds jūtot līdzi kolēģiem copmaņiem, ar skumjām vēroju, kā vairākums no viņiem kautrīgi reģistrēja savus lomus. Jūs neticēsiet: nevienas solīdas zivs, kas spētu izdaiļot manu fotoreportāžu! Tas kārtējo reizi apstiprināja viedokli: šā gada makšķerēšanas sezona ir tik neveiksmīga, ka nespēju atcerēties kaut ko līdzīgu. Taču sieviešu žūrija, kura strādāja kā pulkstenis, prata pārvērst kolektīvās skumjas par svētkiem. Dienā, kad nemaz nebija copes, atzītie makšķerēšanas meistari tomēr spēja paspīdēt ar savu pārākumu. Par vismazākajiem lomiem noklusēšu: lai to autori tagad paši met līkumu sakarsušajiem marta runčiem.
Divas reizes par tās neveiksmīgās sestdienas varoni kļuva atzītais copes meistars Eduards Gudovskis, kurš iesniedza tiesnešiem 1,428 kg smago lomu un vislielāko trofeju — asari plaukstas lielumā. Sudraba balvas ieguvēja godā — Boriss Borsuks (1,150 kg), bet Leontijs Korsaks saņēma apsveikumus par ie- gūto trešo vietu (1,020 kg). Balvas aploksnēs pastiprināja intrigu. Katrs ledus svētku dalībnieks saņēma piemiņas diplomus un divus suvenīrus no pagasta sacensību organizētājiem un no zemnieku saimniecības “Vies-turi”. Taču arī tas vēl nav viss: sekoja ielūgums uz banketu, kur izskanēja tosts “Par copi”.
Atvadoties vīri lika man visa kolektīva uzdevumā laikraksta lappusēs izteikt pateicību daiļajām dāmām Ērikai Gabrusānei, Maijai Šemelei, Verai Bīriņai, Zinaīdai Joninai un Irēnai Kozindai par sagādāto prieku, bet vēl apsveikt viņas Sieviešu dienā! No sevis piebildīšu, ka mēs jūs mīlam tāpat kā copi! Augstākas uzslavas arī nevar būt.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru