Zemledus zvejas cienītājiem pagājušais decembris un janvāris kļuva par vienlaidu vilšanos. Nevienu tā īsti neiepriecināja Daugava, pavisam slikti veicās arī uz ezeriem. Pat no Peipusa ezera, kas atgādina jūru, tālu ceļojumu tīkotāji atgriezās neapmierināti.
Jāizdara secinājums: vainīgi nelabvēlīgie globālie laika apstākļi, tāpēc zivis kļuvušas pasīvas, kādas līdz šim nekad nav bijušas. Visas dzīves laikā neatceros tik neveiksmīgu ziemas sezonu. Hipotēzi apstiprina tas, ka atsevišķi retie, lielie asaru, plaužu un līdaku noķertie eksemplāri ir apkārušies ar zaļganām dēlēm. Zivis nepārvietojas, nemaz nekustas, tāpēc arī nemeklē barību.
Februāris ir skābekļa trūkuma centrālais mēnesis, visgrūtākais visā ziemā, bet dvēsele nespēj būt mierā! Kaut tu ej rotānus ķert uz Persteņa ezera, kā to pašlaik dara izmisušie Krāslavas makšķernieki. Es ar pārinieku Aleksandru kādā jaukā dienā devos uz gleznaino Dridža ezeru. Skaistums, brīvība… Dienas pirmajā pusē sīku plaudēnu meklējumi seklā ūdenī kļuva par vienlaidu zaudējumu. Neķērās pat visur esošās raudas…
Pēc stipras pusdienu tējas radās otra elpa. Mēs, nomainījuši taktiku, sākām meklēt asarus. Burtiski uz ceļiem divatā izlūdzāmies no visdziļākā Latvijas ezera piecus krietni nobarojušos asarīšus. Pēc pulksten trijiem zivis pārstāja ķerties vispār.
Atvadoties no ezera, mēs pateicāmies Dievam par lielisko dienu: tīksminājāmies ar piekrastes skaistumu, pastrādājām ar ledus urbjiem no visas sirds, nostaigājām vairākas verstis pa piesnigušo ledu. “Bet zivis?” jūs jautāsiet. Atspēlēsimies martā. Makšķernieks vienmēr dzīvo ar cerību.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru