Sv. apustulis Pāvils ir teicis: “Mans spēks nespēkā varens parādās” (II Kor 12, 9b). Atceroties Jaunavas Marijas parādīšanos Lurdā un atzīmējot Slimnieku dienu, Baznīca aicina lūgties par tiem, kas cieš un lūdz dziedināšanu, kā arī mudina saņemt Slimnieku svaidīšanas sakramentu cilvēkus, kas ir slimi vai nevarīgi. Arī Lielais gavēnis, kuru Rietumu Baznīcā uzsākam 13. februārī, ir īpaši piemērots laiks, lai apcerētu ciešanu būtību un nozīmi cilvēka dzīvē. Kā mudina Dieva Vārds, visdrošākais grēku nožēlas ceļš ir ņemt ik dienas savu krustu un sekot Jēzum (Lk 9,23).
Ciešāk vienojoties ar Kristus ciešanām, mēs kļūstam līdzdalīgi Jēzus veiktajā atpestīšanas darbā. Par to liecina arī kāds dzīvesstāsts, ko lappusei “Ticības lietas” atsūtīja mūsu ilggadējais autors, Tilžas prāvests Alberts Budže.
Iedomājies, ka tev nav nevienas ekstremitātes. Tu piedzimi bez rokām un bez kājām. Kā jūties? Kā iedomājies savu dzīvi ar šādiem ierobežojumiem?
Šāds liktenis piemeklējis Nikolasu Džeimu Vujčiču, austrālieti ar serbu izcelsmi, kurš tagad dzīvo Kalifornijā. Viņa vecāki pārdzīvoja šausmīgu šoku, kad viņu pirmoreiz ieraudzīja. Līdzīgi jutās arī tie miljoni cilvēku, kuriem bija saskare ar viņu. Taču tagad Niks Džeims ir zināms visā pasaulē kā sludinātājs, kā cilvēks, kurš aizvada pilnvērtīgu dzīvi ciešā vienotībā ar Dievu.
Sākums nebija viegls — zēns pat nespēja apmeklēt skolu. Kad stāvoklis mainījās, viņš kļuva par vienu no labākajiem skolniekiem. Tomēr klasesbiedri veltīja viņam daudz negatīvu piezīmju. Zēnu pārņēma depresija un domas par pašnāvību. Tika izmēģināti daudzi elektroniski protēžu veidi, taču bez panākumiem.
Lielas pārmaiņas notika, kad māte sāka skaidrot, ka viņš nav vienīgais, kam liegta kustību brīvība. Tad Niks sāka vingrināties rakstīt, lietot kompjūteru, telefonu, mazgāt zobus, spēlēt golfu — darīt visu iespējamo, kas dod ticību un cerību. 17 gadu vecumā viņš bija skolas ievērojamākais audzēknis, sāka palīdzēt labdarības iestādēm. Vēl pēc diviem gadiem Niks jau bija noteicis savu galveno uzdevumu — izveidoja organizāciju “Life without limbs” (“Dzīve bez ekstremitātēm”). Tajā laikā viņš jau bija students, licenciāts.
Tagad, 30 gadu vecumā, viņš ir nodrošinājis savu laicīgo dzīvi. 2012. gada februārī apprecējās un medusmēnesi pavadīja Havaju salās. Niks daudz ceļo pa pasauli, daloties savā pieredzē ar miljoniem cilvēku, tiekas ar studentiem, skolotājiem, jaunatni, ar daudzu baznīcu pārstāvjiem. Līdzīga likteņa piemeklētos viņš aicina darboties, nepadoties. Viņš ir filmējies dokumentālā filmā.
Šis apbrīnojamais cilvēks ar savu dzīvi liecina, ka galvenais viņa spēks ir Dievs. Par to viņš stāsta, sludina, lūdzas. Daudzi, iepazīstoties ar Niku, pilnībā nodod savu dzīvi Dievam. Kādā savā lekcijā viņš teica: “Vislielākā kroplība ir bailes. Nav iespējams būt pilnīgam uz ārieni, kad esi sasaistīts iekšienē.”
0 komentāru