Pierastais vārds “depresija” nevienu jau nebiedē. Protams, ja mēs runājam par to sadzīvē, ikdienas dzīvē, bet neredzam šo slēdzienu savā diagnozē. Depresiju traktē katrs pa savam. Tas arī traucē pazīt to vēl psiholoģiskā līmenī. Bet šī slimība ir viltīga un viegli pāriet ārstu kompetencē. Tad depresiju ārstē. Diemžēl neteikšu, ka iedarbīgi. Par depresiju pieņem sliktu noskaņojumu, nogurumu, dusmas. Cilvēki tam nepievērš uzmanību vai saista uz sliktu raksturu (ja pamana kādas izpausmes citos cilvēkos).
Neuzmanīga izturēšanās pret sevi — tā ir laiku sajaukuma nelaime. Agrāk, kad cēla “gaišo nākotni”, slimot nebija moderni. Bija varonīgi jāiztur visas grūtības ar augstu paceltu galvu, stāvot uz taisnām kājām. Nepaspējām mēs kā nākas saprast, kā tomēr jāmīl sevi, kad sākās krīze. Un vairs nebija iespēju domāt par sevi, jo elementāri bija jāmācās izdzīvot. Kādas te var būt slimības lapas vai vizītes pie psihologa, kad nebija iztikas līdzekļu? Taču arī te bija savas medaļas otrā puse. Piemēram, kaut cik izkļuvuši no naudas trūkuma žņaugiem, mēs sākām “stimulēt” sevi par izturību. Par prieku sev, bērniem, lai viņiem nebūtu tik grūti kā mums… Jaunas mobilo telefonu un datoru versijas nespēja tikt līdzi reālajai vajadzībai. Tas ir, tie nepaspēja kļūt gaidīti un kāroti, kad jau parādījās. Par līgavaiņu pretendentu atlases kritērijiem meitenēm kļuva jaunā cilvēka finanšu līmenis, jauniešiem — potenciālās līgavas vecāku labklājība. Nav brīnums, ka savstarpējo attiecību veidošanas problēma vienādi aktuāla gan jauniem cilvēkiem, gan vientuļniekiem vidējos gados, kuri palikuši par tādiem dažādu iemeslu dēļ. Kas šajā gadījumā var sagādāt prieku meitenei? Margrietiņu pušķis? Diez vai. Domāju, ka puisis bez īpaša prieka pieņems dāvanā bloknotu ar pildspalvu. Tādā veidā prieka iegūšanas robežas izstiepjas un vispār pārstāj eksistēt. Un tas jau cits stāsts ar nosaukumu anhedonija.
Anhedonija (no grieķu valodas — Anhedonia) dzīve bez prieka. Anhedonija un depresija ir līdzīgas. Gan vienā, gan otrā gadījumā cilvēks nav spējīgs izjust prieku un laimi. Taču tie ir pilnīgi dažādi stāvokļi. Kļūdīties diagnozē nedrīkst. Cilvēka uzvedību daudzējādā ziņā nosaka viņa vajadzības gūt gandarījumu. Ja savdabīgu “prieka fermentu”, ko nosaka endorfīnu daudzums galvas smadzenēs, vai hedonu skaits ir nepietiekams, visbiežāk viņš cenšas aizpildīt to trūkumu ar emocionālu dopingu: alkoholu, narkotikām utt. Bet likt lietā savu, dabisko “prieka fermentu” izstrādi var arī ar citām metodēm! Ja cilvēkam nekas nesagādā prieku (piemēram, ne iemīļots raidījums, ne našķi, ne pēršanās pirtī), tad būtu laiks padomāt par savu stāvokli un apmeklēt speciālistu.
Kā jūs sapratāt, hedoni ir prieka mērījuma vienība kā, piemēram, dietologi mēra kaloriju daudzumu produktos. Dienā saņemto hedonu skaits tiek vērtēts pēc speciālas skalas, kas sastāv no 14 punktiem. Sarakstā — entuziasms, jautrība, gandarījums no vaļasprieka, kontaktiem, interesantām tikšanām, no dažādiem panākumiem un sasniegumiem, dāvanām (neatkarīgi no cenas), kā arī spēja just līdzi. Anhedonijas gadījumā tā pazeminās. Hedonu trūkums izpaužas garlaicībā, apātijā, pesimismā, sliktā noskaņojumā.
Gadās, ka cilvēki, kuri sirgst ar anhedoniju, maldīgi uzskata sevi par “iedzimtiem pesimistiem”. Gadās, ka viņiem kļūdaini diagnosticē depresiju un pat mēģina to ārstēt. Taču nekādi antidepresanti te nav spējīgi palīdzēt. Vēl jo vairāk, tie var pasliktināt stāvokli. Anhedoniju dēvē par attīstīto valstu slimību. Ļoti daudz cilvēku nespēj izjust prieku. Kāds ir tā iemesls? Tādu sociālu un ekonomisku “pacēlumu un kritumu” laikos nebūt ne katrs var vienkārši pārdzīvot tos, peldot pa straumi savā “laivā”. Ir citi cilvēki, kuriem nosliece uzvelt sev ne tikai savas, bet arī svešas problēmas un rūpes. Viņi paši risina lielāko daļu jautājumu un nereti vaino sevi visās neveiksmēs. Viņu pastāvīgā tieksme izdarīt visu maksimāli labi un vēl labāk, neapmierinātības sajūta, ja tas neizdodas (kas nav pārsteigums mūsdienās) izraisa viņos pesimismu, pazemina emocionālo fonu. Tas, kā pierādīts mūsdienu pētījumos, notiek tāpēc, ka viņu galvas smadzenēs atslēdzas tā saucamais “baudas centrs”. Visgrūtāk to pārcieš tieši tie, kas pēc sava rakstura ir godīgi, laimīgi, atbildīgi cilvēki. Bet šī centra atslēgšana izraisa nespēju izbaudīt prieku no patīkamām sajūtām un pārdzīvojumiem. Respektīvi, acīmredzami vismaz divi anhedonijas rašanās cēloņi: tieksme izmainīt pasauli, padarīt to labāku, kā arī pārmērīgs “nepelnītu bonusu” daudzums.
Nesen zinātnieki izstrādāja speciālu skalu, kas rāda, cik daudz tieši baudas, cik “prieka fermentu” cilvēkam jāsaņem dažādos dzīves posmos. Viss ir vienkārši. Vienu trešo daļu visu dzīves prieku mums jāsaņem bērnībā, līdz 14 gadiem, vēl trešo daļu — no 14 līdz 60 gadiem, un atlikušo trešo daļu — vecumdienās (vai ne tāpēc Eiropas valstīs, kur nav krīzes, gandrīz visi veci cilvēki dodas ceļojumos un, starp citu, lutina sevi ar kulinārijas brīnumiem elites restorānos?) Turklāt eksistē “prieka fermentu” rezerve, kas var palīdzēt cilvēkam pārvarēt melnās joslas savā dzīvē.
Visvienkāršākais paņēmiens, kā pārbaudīt, vai jums pietiek “prieka kaloriju”, kas stimulē laba noskaņojuma rašanos un uzturēšanu, var dot vienkārša jūsu dzīves analīze. Savdabīgs tests dots dažos jautājumos:
* Vai jūs dzīvojat harmonijā, saskaņā ar sevi?
* Vai jums izdodas atrast labo pat sliktajā?
* Vai jums saglabājusies spēja sapņot, noskaņojoties uz kaut ko patīkamu nākotnē?
* Vai jūs no rīta pamostaties ar ticību, ka jauna diena būs vismaz ne sliktāka par iepriekšējo?
* Vai jūs esat spējīgs pārdzīvot ikvienu melno joslu savā dzīvē ar cerību uz labāku nākotni?
Ja tā ir, tad anhedonija jums nedraud. Bet ja jūs meklējat slazdus tur, kur to nav, ja jūs ar aizdomām uztverat apkārtējo cilvēku vārdus un rīcību, ja pat patīkamas ziņas uzņemat naidīgi un, inficējušies ar “pesimisma baciļiem”, neticat, ka rīt būs labāk nekā vakar, tad jūs ciešat no hedonu trūkuma.
Par dažām prieka receptēm es jūs iepazīstināšu nākamajā publikācijā. Bet jūs, godājamie “Ezerzemes” lasītāji, varat dalīties mūsu mīļajā laikrakstā ar laimes, prieka un harmonijas receptēm. Lai visa tā jums būtu pietiekami!
Irina JAPIŅA, psiholoģe
(Publikācija sagatavota, izmantojot augstākās kategorijas psihoterapeita Jevģēnija Tarasova materiālus)
0 komentāru