Bērziņu pagasta iedzīvotājas Valentīnas Lastovskas dzimtene ir Ezernieku pagastā — vecāki dzīvoja kolhozā “Cerība”. Viņa bija vienīgais bērns ģimenē. Skolas gaitas Valentīna sāka Egļevā — viņas bērnībā tur bija skola. Pirmajā skolā viņa pabeidza divas klases, drau-dzenes devās uz Labiešu astoņgadīgo skolu, un Valentīna viņām līdzi. Ieguvusi pamatizglītību, jauniete taisnā ceļā devās uz fir-mas “Latvija” šūšanas cehu Krāslavā, kur viņu apmācīja darbam uz konveijera. Šuvējas arodā viņa pabija gadus trīs, pēc tam devās uz Rīgu.
“Atbrauca ciemos radinieki, klausījos viņu stāstus par Rīgu, un man sagribējās citu dzīvi,” Valentīna dalās atmiņās. “Iekārtojos darbā Bolderājas fabrikā, kurā no vilnas ražoja diegus (sarunbiedrene arī šobaltdien lielos vilcienos atceras visu tehnoloģisko procesu). Fabrika bija ļoti nopietna, strādājām trīs maiņās, arī naktī.”
Tomēr Valentīnai pašai nebija lemts palikt Rīgā, tiesa, laika gaitā sanācis tā, ka viņai tur ir dziļas saknes: šodien galvaspilsētā dzīvo un strādā viņas meitas no pirmā vīra.
“Pirmā mīlestība dzima pret Ivanu, kurā ieskatījos vēl skolas gados, samīlējos,” turpina Valentīna. ”Viņš aizgāja dienēt armijā jūras kara flotē, pēc trim gadiem atgriezās, apprecējāmies, mums piedzima divas meitas, kurām nu jau savas ģimenes, abas iekārtojušās galvaspilsētā. Vecākā Alla strādā kādā Rīgas kafejnīcā, ģimenē audzina divas meitenes: Sanitai jau 16 gadu, Megijai — pie-ci. Mana jaunākā meita Ilona strādā bērnudārzā Rīgā, viņas ģimenē aug viena meita Sabīne, kurā šogad aizgāja skolā pirmajā klasē.”
Pēc trim laulībā nodzīvotiem gadiem, notika pavērsiens, kas mainīja visu Valentīnas dzīvi. Viņa izšķīrās ar dzīvesbiedru un palika viena ar diviem maziem bērniem uz rokām dziļos laukos. Pienāca laiks laist meitenes skolā, un visas trīs pārbrauca uz Bērziņiem, kur dzīvoja radinieki. Valentīna strādāja par teļkopi, saņēma no sovhoza Līvānu mājiņu. Pārcelšanās izrādījās liktenīga — Valentīna nodibināja attiecības ar vīrieti, kurš palīdzēja pārbraukt — Vitālijs Lastovskis kļuva par viņas vīru un tēvu gan diviem pirmajiem, gan arī diviem nākamajiem bērniem — Tatjanai un Viktorijai, kurām arī ir savas ģimenes. Tatjana ir pašnodarbinātā persona, strādā Dagdā kosmētikas jomā un audzina sešus gadus veco Valēriju. Savukārt Viktorija mācījās Bebrenes Profesionālajā vidusskolā par vetārsti, bet profesijā pastrādāt nepaspēja, šobrīd ir dekrēta atvaļinājumā. Dzīvo Izvaltā un auklē divgadīgo Rihardu — pirmo mazdēlu, kuru vectēvs nesagaidīja vien pāris nedēļas…
Valentīna: “Trombs sirdī, un 2010. gadā paliku bez vīra, bet bērni bez tēva. Ar Vitāliju saskaņā kopā nodzīvojām 26 ar pusi gadus. Viņa nāve bija smags pārdzīvojums, pārvarēt sāpes man palīdzēja gan bērni, gan mazbērni, gan znoti un citi labas gribas cilvēki. Olga mani uzaicināja rokdarbu pulciņā “Atpūtas kopiņa”, un kopīgās aktivitātes palīdz nejusties vientuļi. Visu šeit izmēģināju, viss patīk, bet visvairāk — spilveni. Tas ir mans! Varbūt tāpēc, ka galarezultātā tie ir skaisti un praktiski.”
Valentīna un Vitālijs spēja gan bērnus izskolot, gan māju iegādāties, gan pilnīgi jaunu “Zaporožec” nopirka. Dzīvesbiedrs bija mehanizators un pelnīja labi. Valentīna par teļkopi nostrādāja līdz pat sovhoza un paju sabiedrības sabrukumam, pēc tam kādu laiku bija apkopēja — mazgāja grīdas kantora ēkā.
Reiz ģimenei noveicās apdrošināšanas sa-biedrības rīkotajā loterijā. Valentīna atceras, ka 2000. gadā dzīvesbiedrs apdrošināja Krāslavā īpašumu, un kādu dienu piezvanīja firmas pārstāvis, lai informētu, ka Lastovski izlozē vinnējuši zelta auskarus ar briljantu. Tieši tobrīd dzīvesbiedrs bija slimnīcā Rīgā, pēc balvas braukušas abas ar meitu Viktoriju. Tas bija vienīgais materiālais laimests dzīvē, toreiz par to bija pat publikācija avīzē, kuras izgriezumu Valentīna glabā tikpat rūpīgi kā pašu balvu. Bet viņa sevi neuzskata par azartisku cilvēku, katrā ziņā loterijas un spēļu automāti Valentīnu neuzrunā. Pārsteidzoši, bet sieviete nav arī grāmatu mīļotāja, toties labprāt lasa periodiku un skatās televīziju, sevišķi iecienījusi pro-grammu TV 5, ko vada žurnālists Mamikins, nekad nelaiž garām Krievijas pārraidi “Lai runā!”.
Agrāk sarunbiedre atļāvās pasūtīt dažādas avīzes un žurnālus, tagad šādu iespēju vairs nav, bet no “Ezerzemes” Valentīna neatsakās: “Rajona avīzi mīlu palasīt. Interesanti uzzināt, kas notiek mūsu novados, pēdējā lappuse man ļoti interesē, lai arī neko nepirkšu, bet palasīt sludinājumus ir interesanti. Es neesmu ceļotāja, drīzāk mājas sēdētāja. Rušinos dārzā, turu lopus, lai gan nav viegli, jo pašas zeme tālu, un, ja agrāk ar mašīnu braucām pie lopiem, tad tagad — ar velosipēdu. Bērni dzīvo savās ģimenēs, bet visi palīdz, kā kurš spēj. Arī znoti nāk talkā, atbrauca, sienu sagatavoja, malku ziemai sagatavoja, visu izdarīja, lai varu mierīgu prātu pārziemot. Vladimirs, kurš dzīvo Apaļos, man vispār ir kā ātrā palīdzība, jo pie manis var atsteigties visātrāk no visiem. Ja kas notiek, uzreiz klāt! Bet vislielākais prieks ir sagaidīt mazbērnus, lai arī māja tad ir kājām gaisā!”
Juris ROGA
0 komentāru