Nav taisnība tiem, kuri šodien aizgūtnēm stāsta, ka laucinieks savā mūžā nav redzējis neko vairāk par raibaļām kūtī un nav pabijis nekur tālāk par savu degungalu. Čaklie un strādīgie lauku ļaudis, protams, ikdienā nebauda pilsētnieku dzīves labumus, bet viņi tāpat atrod veidu, kā labi atpūsties, un sūrā darba augļus bauda pat gudrāk un pilnvērtīgāk nekā dažs labs lielpilsētas vai mazpilsētas bruģa “slīpētājs”. Neticīgajiem un šaubīgajiem iesaku aizbraukt uz Bērziņu pagastu un iepazīties ar rokdarbu pulciņa “Atpūtas kopiņa” dalībniecēm, kuras māk visu, labi, labi — gandrīz visu.
Bērziņiete Larisa Meikšāne uz pusi ir pilsētniece, jo dzimusi Rēzeknē un līdz piecu gadu vecumam dzīvoja tur: “Tad mamma nolēma pārcelties pie savas mātes uz laukiem un veda ģimeni līdzi. Kopā bijām četri, mana māsa Tatjana šodien dzīvo Rīgā, bet es tā arī paliku pie vecākiem.”
Savu ģimeni Larisa nodibināja, kad viņai apritēja 20 gadu. Ar izredzēto viņa pazīstama kopš bērnudārza, kur abi gāja vienā grupā, arī vietējā skolā kopā mācījās vienā klasē. Sarunbiedrene atceras, ka savulaik Bērziņos nekā netrūka. Pretī skolai blakus ūdenstornim bija liels bērnudārzs ar vairāk nekā 40 bērniem, bet tagad šeit ir dzīvojamā māja. Upmalas astoņgadīgā skola arī bija bērnu pilna, bet šodien ēkā izmitināts brīvā laika pavadīšanas centrs “Upmala”, kura paspārnē darbojas rokdarbu pulciņš. Pamatskolas izglītību Larisai paveicās iegūt uz vietas, turklāt izglītības sistēmas reformas rezultātā “pārlēca” vienu kalsi — astoņgadīgo skolu pabeidza jau kā deviņgadīgo. Mācības turpināja Ezerniekos vidusskolā ar domu studēt, bet sapnim nebija lemts piepildīties. Larisa atzīst, ka galvenais iemels bija nepilnīgās latviešu valodas zināšanas, kas liedza iespēju turpināt izglītoties augstskolā.
Larisa: “Objektīvi sanāca tā, ka krievu skolēni pārgāja uz latviešu klasēm, un bija grūti labi apgūt latviešu valodu. Kad apprecējos, vecāki nopirka mūsu ģimenei māju. Dzīvojām atsevišķi, bet saimniecību attīstījām kopīgiem spēkiem. Praktiski visu laiku ir divas nozares — lopkopība un graudkopība. Laikam ritot, ar vīru izveidojām savu saimniecību, lai gan lopi vienalga stāvēja vienā fermā ar mammas govīm. Šogad noformējām savu zemnieku saimniecību “Blāzmas”, jo tas deva iespēju startēt projektos. Līdz šim visa tehnika mums bija veca: no tēva palika jaudīgais T-150K un vecs MTZ markas traktors no tēvoča, bet tagad pēc projekta iegādājāmies jaunu MTZ traktoru. Tā kā mums visiem kopā fermā ir 30 slaucami un 30 audzējamie lopi, nepieciešamas salīdzinoši lielas zemes platības. Mums ir 40 hektāru savas lauksaimniecībā izmantojamās zemes un plus mātes zeme. Kad nomira mans tēvs, vīram vairs nebija palīga. Pirmajā laikā bija ļoti smagi, palīdzēja vīratēvs, bet cik ilgi — arī viņam nebija viegli. Bet arī tagad vīratēvs mums palīdz un uztic savu tehniku, par ko viņak liels paldies. Nolēmu, ka pašai ir jāiegūst traktoristes tiesības. Jau gadus trīs strādāju uz traktora, palīdzu vīram darbos, kur jānodarbina divus traktorus vienlaicīgi. Kā jau lauksaimniekiem, visi ienākumi mums ir no pašu darba fermā un tīrumā.”
Meikšānu ģimenē aug divi bērni: desmitgadīgais dēls Vitālijs mācās Ezernieku vidusskolā, sešgadīgā meita Elīna apmeklē Ezernieku bērnudārzu. Mamma secina, ka mūsdienās mācīties ir vēl grūtāk nekā viņai savā laikā: “Ezerniekos skolotāji pretimnākoši, lai arī nav viegli apgūt vielu, dēlam sokas daudzmaz normāli. Bet, kad paklausos, kā ir lielākās pilsētas — vecāki vispār galvas saķer. Par izmaksām izglītībai arī nevaru sūdzēties. Gadā maksājām tikai 25 santīmus par tualetes papīru, tajā pašā laikā māsa Rīgā katru mēnesi maksā pa 3- 4 latus skolai visādiem mērķiem. Pie mums vēl var dzīvot! Grāmatas nepērkam, izsniedz skola. Darba burtnīcas arī varētu nepirkt — skolotāja neuzstāja un piedāvāja kopēt materiālus. Manuprāt, darba burtnīca ir daudz ērtāka, to arī nevar tik viegli nozaudēt kā papīra lapu. Kamēr ir iespējas — pirksim darba burtnīcas, nebūs iespēju — kopēsim. Vispār laukos skolas jautājumus ir vieglāk risināt, vieglāk vienoties par pieņemamāku risinājumu.”
Gan Vitālijs, gan Elīna ir centīgi palīgi saviem vecākiem lauku darbos, savukārt mamma un tētis neliedz kādu stimulu. Savā kāzu desmitgadē vecāki paņēma bērnus līdzi ceļojumā uz Zviedriju, kurp braukuši ar prāmi. Šogad Larisa devās tādā pašā ceļojumā tikai ar bērniem, redzēja vēl vairāk, jo lika lietā jau iepriekš gūto pieredzi. Bērniem tas bija milzīgs prieks — braukt ar lielu prāmi un uz svešu zemi! Mamma uztraukusies, ka bērni var nobīties no jūras viļņošanās, bet viņi to pat nemanīja.
“Man iznāk atpūsties, vīram diemžēl retāk,” turpina Larisa. ”Viņš ir ģimenes galva, viņam par visu saimniecībā atbildēt. Dzīvesbiedrs pēc profesijas ir mehāniķis, pabeidzis Lūznavas tehnikumu, bet tagad visas specialitātes māk: no mehāniķa — līdz agronomam. Vasarā neviens no mums vispār nekur netiek. Ja godīgi, ceļošana nav lēts prieks, mūsu gadījumā uz Zviedriju ar prāmi viens cilvēks iekļāvās 100 latos, citi tērējas mazāk.”
“Par 300 latiem var labu ledusskapi nopirkt,” skaļi secinu un tūlīt seko apstiprinājums.
Larisa: “Mana mamma tieši tā arī saka, bet es uzskatu, ka pēc smaga darba cilvēkam vajag labi atpūsties. Nedrīkst nodzīvot dzīvi tā, ka neko citu, izņemot kūtsmēslus un govju astes, neesi redzējis! Es tā negribu! Lūk, arī kopā ar rokdarbu pulciņa sievietēm izmantojam jebkuru iespēju kaut ko vairāk redzēt. Bijām Daugavpilī uz koncertiem, brauksim vēl. Kamēr ir iespēja, vajag braukt un skatīties, bet ledusskapis vai cita nepieciešamā manta — vēlāk nopirksim.”
Uz rokdarbu pulciņu Larisu uzaicināja 2009. gadā, līdz tam ar rokdarbiem viņa nodarbojās maz — adīja un tamborēja, bet mūsdienīgos darinājumus vispār nezināja. Atnāca, paskatījās, iepatikās, tagad nodarbojas padziļināti. Iemācījās izgatavot skaistus spilvenus, veido dāvanu lelles ar konfektēm, apguva kvillingu, origami, tapošanu un daudz ko citu. Nopelnīt ar rokdarbiem nevar, un nav arī tāda mērķa, galvenais ieguvums, kā uzsver sarunbiedrene, ir iespēja pārsteigt tuviniekus, draugus, radus un paziņas ar krāšņu paštaisītu dāvanu. Otrs ne mazāk būtisks ie- guvums ir sieviešu kopīgās sarunas, diskusijas. Sevišķi svarīgi tas ir ziemā, jo laukos nav daudz atpūtas iespēju. Televizors? To jau mājās var skatīties, turklāt ar programmu uztveršanu šeit ir problēmas. Un cik tad to var skatīties?! Kopā piedalāmies izstādēs, mani darbi tika izstādīti Svariņos, Kaunatā. Nesen Bērziņos viesojās ciemiņi no Jēkabpils, viņi bija pārsteigti par mūsu veikumu. Lūk, īstais gandarījums un prieks, ka tavs darbs ir novērtēts!”
Juris ROGA
0 komentāru