Liela daļa Latvijas katoļticīgo 15. augustā dodas uz Aglonu, lai svinētu Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus. Šie svētki mums atgādina, ka Jaunava Marija ir uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu. Viņa ir pie sava Dēla. Šo ticības patiesību Baznīca apstiprināja tikai 1950. gadā, lai gan ticīgā tauta jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem ticēja, ka Marija ar savu dvēseli un miesu ir sasniegusi mūsu dzīves īsto galamērķi — Debesis.
Arī šodien Baznīca nepagurusi norāda Debesis kā cilvēka īsto galamērķi. Tas jādara jo dedzīgāk tādēļ, ka mūsu pasaulē ļoti izplatās materiālisms. Cilvēks cenšas izveidot savu mazo paradīzi virs zemes. Ir manāma pārspīlēta tieksme pēc materiālām lietām un komforta. Cik enerģijas un laika cilvēks patērē, šādu pārejošu pasaulīti veidojot!
Mūsu dzīves mērķis ir Debesis, neaizmirsīsim to! Radītiem pēc Dieva līdzības, mūsos ir slāpes pēc absolūtā, pēc bezgalīgā. Tāpēc cilvēks, pārņemts ar materiālām lietām, var pat neapzināties, ka viņš cenšas savas ilgas pēc bezgalīgā un pilnīgā remdēt ar pasaulīgām lietām. Tas izpaužas pārmērīgās rūpēs par savu ķermeni, mājokli vai auto, tas izpaužas nemitīgās izklaidēs. Šādi noskaņotam cilvēkam nekad nebūs sāta sajūtas. Viņam vienmēr būs par maz, jo viņam neizdosies rast patieso dzīves piepildījumu.
Kā ir ar mums, kas drīz svinēsim Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus? Vai debesis mums patiešām ir galvenais mērķis, par kuru vienmēr domājam — kā to sasniegt? Vai arī esam jau tik ļoti iekārtojušies dzīvei virs šīs zemes, ka par Debesīm pat nedomājam?
Svētā Elizabete no Trīsvienības savā lūgšanā teica, ka ikviens kristītais jau bauda Debesis savā sirdī, jo līdz ar Kristību mūsos mājo Svētā Trīsvienība. Dievs mājo mūsu sirds dziļumos. Svētais Augustīns ilgus gadus meklēja Dievu ārpus sevis un nespēja atrast, kamēr neapzinājās, ka Dievs ir viņa paša sirds dziļumos. Problēma ir tā, ka cilvēki neapzinās šo Dieva klātbūtni sevī. To sauc par iekšējo dzīvi. Kamēr cilvēks nav izveidojis ciešu vienotību ar Dievu, viņa dvēsele būs izsalkusi, un tas izpaudīsies iekšējā nemierā. Lai ko mēs darītu, mums nebūs iekšējā miera. Esam liecinieki mūsdienu sabiedrības grūtībām, cilvēku cietsirdībai un ļaunumam, bērnu un jauniešu vardarbībai un depresijai. Tik daudzu cilvēku sirdi nav skārusi Dieva mīlestības pieredze. Palīdzēt šiem cilvēkiem atklāt Dievu būtu mūsu, kristiešu, uzdevums. Mēs varētu sniegt liecību par nopietnas un dziļas garīgās dzīves nepieciešamību, par to, ka Dievam vajag veltīt laiku ikdienas lūgšanā un svētdienas Euharistijā. Tādējādi dvēsele no Dieva varēs saņemt tai nepieciešamo garīgo uzturu.
Kāds teiks, ka no viņa ir pārāk daudz prasīts. Nē, tas nebūt nav daudz! Jo tam, kurš sevi aizvien vairāk veltīs Dievam, Dievs aizvien vairāk piešķirs savu palīdzību. Tāds ir Jaunavas Marijas dzīves piemērs. No brīža, kad Marija pateica: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” — līdz pat viņas uzņemšanai Debesīs Dievs nemitējās Marijā veikt lielas lietas. Šo savas dzīves svētuma ceļu viņa apdzied “Magnificat” lūgšanā. Šī lūgšana arī mums visiem rāda ceļu uz Debesīm. Tā atklāj to, kas ir nepieciešams dvēseles svēttapšanai. Dievs bagāto un lepno atstāj tukšā, bet pazemīgo uzlūko un piepilda ar labumiem. Pazemīgai sirdij Dievs ļauj izprast Debesu valstības noslēpumus. “Magnificat” dziedājumu Baznīcas liturģija aicina pārdomāt katru vakaru, lūdzoties vesperes. Ik vakaru lūdzot šo lūgšanu, mēs varam dienu no dienas salīdzināt savu dzīvi ar to, ko mums piedāvā Dievs un ko dzīvoja Jaunava Marija.
15. augustā, šajos svētkos, priecāsimies kopā ar visu Baznīcu! Garā uzlūkosim Jaunavu Mariju Debesu godībā — viņa, mūsu visu Māte, aizlūdz pie Dieva, lai šo laimi iemantojam arī ikviens no mums. Atjaunosim savu apņemšanos iet ceļu, ko gāja Marija, Dieva uzticīgā kalpone. Tas ir patiesas laimes, miera un prieka ceļš. Amen.
Priesteris Daumants ABRICKIS,
Aglona (No “Mieram tuvu”)
0 komentāru