Nesen beigušos olimpisko spēļu karstumā visi pārējie jaunumi kaut kā tika nivelēti, novirzīti dibenplānā pat to cilvēku dzīvē, kuriem sporta un olimpiādes tēma bija tāla. Tomēr viena masu mediju ziņa satrauca mūsu parasti aukstasinīgo sabiedrību, izraisot daudz atsauksmju, komentāru un atbildes repliku. Runa ir par reemigrāciju. Daudziem, iespējams, nemaz nav skaidrs, ko šis termins nozīmē. Ja atšifrēt to no kancelejas valodas cilvēku saziņas valodā, tad tā ir izceļotāju no Latvijas atgriešanās dzimtenē.
Šīs nepieciešamās un sen aktuālās iniciatīvas autors bija ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš taisnīgi norādīja, ka pēdējos desmit gados no valsts izbrauca vairāk nekā 200000 cilvēku. Tomēr valsts līmenī reemigrācijas jautājumi līdz šim netika apspriesti. Tāpēc nekavējoties jāizveido komisija, kurā ietilps visdažādāko nozaru speciālisti. Vi- ņiem tad arī būs jāizdomā, ar kādu “rausi” pievilināt uz mūsu daudzcietušo valsti tos, kuri šodien bezbēdīgi un laimīgi dzīvo plaukstošajās valstīs — miglainajā Albionā, Īrijā, Vācijā, Francijā… Valsts paglābšanas no izmiršanas plāns jāizstrādā līdz šā gada beigām.
Paralēli tam “Neatkarīgā Rīta Avīze”, atsaucoties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes iesniegto pārskatu, norāda, ka stāvoklis Latvijā arī šodien tajā dzīvojošo cilvēku skaita ziņā nav nemaz tik slikts. Salīdzinājis pēdējos gados no valsts izbraukušo iedzīvotāju skaitu, resors izteica drošu pieņēmumu, ka labāka likteņa meklējumos uz plaukstošajām Eiropas valstīm šogad dosies ne vairāk par 10000 mūsu līdzpilsoņu (salīdzinājumam 2010. gadā tādu bija 33000). Jo tālāk, jo optimistiskāk: jau nākamgad iedzīvotāju izceļošana no valsts izbeigsies, bet ar 2014. gadu iedzīvotāju skaits strauji palielināsies. Gribat ticiet, negribat neticiet, taču prognoze ir tieši tāda. Ja nu pēkšņi viņi, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes speciālisti, jau zina reemigrācijas plāna pamatnoteikumus un tas viņiem dod tiesības izteikt tik drošus pieņēmumus? Vai zināt, ļoti gribas sagaidīt gada beigas un paskatīties ja ne uz pašu plānu, tad uz to, kādā veidā mūsu teorētiķi sāks realizēt dzīvē šos bāzes pieņēmumus. Starp citu, galvenās pozīcijas jau ir noteiktas: tā ir biznesa vadīšanas apstākļu uzlabošana, dzīvokļu politika, sociālais nodrošinājums, veselības aizsardzība, izglītība un citas nozares, kas ir labklājības pamats un mierīgs prāts par rītdienu. Tam, ka tas viss ir pareizi, grūti nepiekrist. Taču grūti noticēt reformām, kas nepieciešamas, lai cilvēki atgrieztos dzimtajās vietās. Tām taču jābūt pa īstam radikālām! Un tas ir mūsu valstī, kur pat mazāk nozīmīgi likumu grozījumi tiek pieņemti tik karstos un bezkompromisa strīdos. Ja tiek pieņemti vispār… Un ne jau es viena neticu: saskaņā ar sabiedrības viedokļa aptauju vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju netic topošā plāna efektivitātei. Viena paziņa, kura atbrauca paciemoties mājās uz Latviju no Kembridžas piepilsētas, ilgi un aizgūtnēm stāstīja, cik veiksmīgi iekārtojusies saldētu produktu saiņošanas ražotnē. Protamas, auksti, bet par tādu naudu var arī mazliet pasalt. Un jau ir pieradusi, atrodas pastāvīgā kustībā… Vēl tur ir tādas smieklī- gas cenas salīdzinājumā ar Latvijas cenām, izpārdošanas, lētas tūrisma ceļazīmes un daudz kas cits… Cita paziņa, kura uz dažām dienām ielūkojās savā bērnības un jaunības pilsētā, dalījās plānos: viņa pārbrauc no Anglijas uz Vāciju. Sociālās palīdzības līmenis tur tāds, kas mums pat sapņos nav rādījies. Bet vēl bērni, kuri piedzimuši šajā valstī, diez vai būs nenodarbināti un pakļauti nabadzības riskam…
Vai atgriezīsies tūkstoši viņiem līdzīgo? Iespējams. Kādreiz, aiz-ejot Eiropas (nevis Latvijas) pensijā, kāds atbrauks uz šejieni, nostalģijas jūtu vadīts. Divu dzimteņu taču nemēdz būt… Varbūt viņi atgriezīsies agrāk. Ja tikai pēkšņi to algu, ko vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs saņem reizi mēnesī, viņam sāks izmaksāt katru nedēļu… Un kad bērna pabalsta pietiks tam, lai nodrošinātu bērnu ar visu nepieciešamo… Kad pēkšņi sakritīs daudzi citi svarīgi momenti. Tikai vai sakritīs? Pagai- dām visi plāni un labie nodomi visdrīzāk atgādina Ministru prezidenta gara ražojumu par finanšu krīzes pārvarēšanu: viņš it kā būtu rakstījis ne par mūsu valsti un ne par mūsu ekonomiku. Vispār absolūta fantastika… Problēma pat nav tāda, ka pie mums nav “visa un uzreiz”: mēs taču neesam oligofrēni un saprotam, ka tā nav, un vienā dienā diez vai var kļūt par laimīgu, drošu un plaukstošu sabiedrību. Problēma ir tāda, ka nav uzticības tiem, kuri izrīkojas ar tautas likteni. Un arī priekšnoteikumu, lai tā atdzimtu.
Skumji? Taču fakts… Un lai man iznākumā nebūtu taisnība!
Marina NIPĀNE
0 komentāru