Gadu tūkstošu gaitā cilvēka atmiņa saglabājusi pravietiskus vārdus: copē pavadīto dienu Dievi neieskaita mūža kontā. Pats zinu, ka reizēm ausmas stundas atceramies ne tikai labo lomu un rekorda eksemplāru dēļ. Cope ne tik lielā mērā ir dzīves stils, cik pastāvīgs prieks no kontaktēšanās ar dabu.
… Pirmsausmas stundā virs meža ceļa vēl nebija izklīdusi rīta migla. Pēkšņi mijkrēslī izauga ļoti liela putna melna ēna. Strauji nobremzējis, es gandrīz vai aizķēru rīta parādību. Vai tad tiešām melnais krauklis, nevar būt… Es taču skaidri zinu, ka šis lielais putns parasti ligzdo apslēptās, aizaugušās vietās, tālāk no cilvēku mitekļiem. Apstiprinājums tam ir paruna: “Kurp krauklis neaiznes kaulus”. Neviļus nodomāju: bet vai es pusmiegā neesmu kļūdījies, naktis pirms copes vienmēr ir īsas. Sākoties vasarai, pēkšņi atgriezās agra pavasara aukstums, un rīts bija tik salts, nepatīkams, ka nācās aizpogāt jaku. Pirmā makšķerēšanas stunda parādīja, ka copes nav un nebūs — zivīm nepatīk krasas temperatūras svārstības. Sapņoju pārspēt viltībā plaudi, bet ja jau “streiku” pasludinājušas visuresošās raudas un pliči, tad izredžu nav nekādu. Tā toreiz arī bija: neglāba nedz laba iebarošana, nedz dažādas ēsmas uz āķa. Turklāt torīt no mākoņiem tā arī neparādījās saules ripa, nebija apmierināts arī mans fotografēšanas hobijs. Ko lai dara, gadās tādas “laimīgas” dieniņas, kad nav iespējams izkļūt no neveiksmēm, kuras seko cita citai, nav kam pat pasūdzēties. Izeja viena — tīties mājās, ne vienmēr runcim krējuma pods, bet copmanim veiksme.
Braukdams mājup, tajā pašā vietā pašā ceļa malā atkal ieraudzīju to pašu melno kraukli. Nē, tas nebija rēgs, bet realitāte. Vienā momentā paķēris fotoaparātu, es izlēcu no automašīnas un biju pārsteigts: cilvēka tuvošanās zilganmelno putnu (divreiz lielāku par pelēko vārnu) pat nesatrauca. Viss skaidrs: tas bija putnēns, kas tikko sācis patstāvīgas gaitas un pirms laika atstājis ligzdu. Iespējams, ka stiprākie brāļi un māsas nejauši izgrūda putnēnu, kurš vēl neprata lidot. Gadās, ka arī paši vecāki pieņem bargu spriedumu vārgulim. Kādu reizi lauku ļaudis man pastāstīja, ka viņi vērojuši neparastu ainu. Pieaugušie stārķi nogalināja nepilnīgi attīstījušos mazuli, iesitot tam pa galvu ar knābi un izmetot no ligzdas.
Es neticēju savām acīm: jaunais krauklis pielaida mani soli tuvāk un tikai tad nesteidzoties atlēca, plati izplētis spārnus. Nekādu ievainojumu nemanīju, visdrīzāk jaunais putns kļuva vārgs barības trūkuma dēļ. Bez steigas “pierunāju” nelaimīgo iznākt labi apgaismotā klajumā, kur arī iemūžināju unikālu kadru. Cita tāda gadījuma man vairs nebūs. Uz atvadām es silti ieteicu atradenim: meklē barību pats, mežā pilns vardulēnu, ķirzaku un citu dzīvo radību. Ja neattapsies, kļūsi par lapsas, caunas, jenotsuņa laupījumu…
Ja būtu vēlēšanās, es varētu noķert putnu, tikai kāpēc? Labāk brīvība nekā nebrīve, un mūsu gadījumā daba dāvāja putnēnam izredzes uz glābiņu. Tā gribas ticēt, ka jaunajam putnam laimēsies un tas kādreiz uzlidos debesīs. Un, raugoties uz to, kāds uz zemes atcerēsies skumjo krievu dziesmu par melno kraukli…
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru