Agrāra valsts, zemkopju novads, kas piedzīvojis gan lauksaimniecības uzplaukumu, gan norietu…
Viss rit, viss mainās, tikai ziemu vienmēr nomaina pavasaris, kas zemkopjos rada cerības un uztraukumus: kāds būs šis gads? Arī šoreiz it kā sākumā plaukst alkšņi, nevis bērzi. Tautas ticējumi sola slapju vasaru. Jau tagad augsne ir pārlieku mitra, bet cīruļu treļļi uzstājīgi aicina tīrumā.
Latgales lauku kopējiem grūtības ir parasta lieta: katru gadu savas problēmas. Tās pārvarēt palīdz zemnieku atjautība, darba mīlestība un pieredze. Arī tehnika, protams, kā tad bez tās, ja reiz esi kļuvis par desmita vai pat simta hektāru īpašnieku. “Pavasara diena gadu baro”. “Darbs dara darītāju”. “Mirdams rudzus sēj!” Parunas, kas gadsimtos apstiprinātas.
Tehnikas pavasara skates — sena tradīcija. Te gan eksāmens, gan laucinieku saiets pirms kaujas par ražu. Bez vismazākā pārspīlējuma — labības audzēšana ir īpaša māksla, ne katrs var izturēt dabas un tirgus ekonomikas kataklizmas. Varasvīri ne īpaši lutina ar atvieglojumiem Latvijas zemnieku un lopkopi. Tā jums nav Vācija ar Franciju, kur subsīdijas krietni lielākas. Nevis godīga konkurence, bet ņirgāšanās par jaunajām ES dalībvalstīm.
Tehnikas pavasara skates uzskatu par nelieliem svētkiem. Kā gan lai aizmirst traktoru garās rindas, mehanizatoru un lauksaimnieciskās ražošanas organizatoru uztraukumu! Šobrīd vēl acu priekšā panorāma ar simtiem tehnikas vienību sovhozos “Krāslava”, “Sauleskalns”, “Andrupene”… Arī Šķaunē, kurp pavasaros braucu jau kuro gadu!
Pirmā pietura Muizniekos. Ciematā ceļa malā pārbaudei noliktas tikai četras tehnikas vienības — tukšāk kļūst pierobežā. No kādreiz sakoptajiem sovhoza laukiem palikušas pāri tikai nožēlojamas atmiņas, visur bijušo aramzemi nomāc lapu koku jaunaudzes.
Valsts tehniskās uzraudzības Krāslavas aģentūras inspektori Zigmunds Blaževičs un Jevģēnijs Vaivods ļoti ātri veic pierasto procedūru. Paklausīgie traktoristi precīzi izpilda visas eksaminētāju komandas. Skatoties uz pieaugušajiem, arī četrgadīgais mazulis mēģina grozīt tēva dzelzs rumaka stūri. Iepazīstamies: robežsargs Ilmārs Čapkevičs, triju bērnu tēvs, Kristers ir jaunākais. Divi mācās Šķaunes pamatskolā. Kopā ar dzīvesbiedri saimnieko divās saimniecībās. Četrdesmit hektāru jākopj tā, lai nezaudētu subsīdijas. Bez traktora tas nav iespējams. Spriežot pēc jaunā paziņas teiktā, ciematā tikai kāds desmits mazu bērnu vien ir…
Otrs pēc izskata stiprs mehanizators ir Ēvalds Ostrovskis. Uz tehnikas skati speciāli atbraucis no Rēzeknes, kurp pārvācies ar visu ģimeni pirms gadiem pieciem. Paveicās iekārtoties darbā mežniecībā par ugunsdzēsības mašīnas šoferi, nopirka dzīvokli pilsētā. Mantoto zemi nesteidzas pārdot, ja nu kļūst izdevīgi saimniekot? Ja ir zeme, vajadzīga tehnika, bet bez tehnikas apskates pierobežas zonā iztikt nevar — kontrole uz ceļa stingra.
Pie bijušajām sovhoza mehāniskajām darbnīcām skats, kas priecē acis. Vairāk par piecdesmit riteņtraktoru, kāpurķēžu traktori sen nodoti metāllūžņos. Dīzeļdegvielas cenas liek ekonomēt. Beigušies tie laiki, kad ar traktoriem brauca uz veikalu, tagad par katru lieko kilometru zaudējumus rēķināsi. Katrs mehanizators kļuvis par grāmatvedi.
Sovhozu laiku veterāni mani atceras, paši nāk klāt, droši paspiež roku. Darbnīcu pārzinis Valerijans Meikšāns atceras, kā vienā rindā sovhozā “Šķaune” reiz stāvēja tieši simts traktoru. Savos septiņdesmit gados viņš vēl nepadodas, tāpēc atgādājis uz skati savu bagātību. Labas ziņas pienāk reti: arī vietējais “Šķaunes bekons” vairs nepastāv — firmai cits īpašnieks. Vairāki desmiti darbinieku kļuva par bezdarbniekiem. Kas būs tālāk, vēl nav zināms.
Neredz jautrību arī Anatolija Harčenko sejā, agrāk prātīgs vadītājs, tagad bieži slimo. Sējas darbus spiests organizēt pēc mini programmas: kādus septiņus hektārus iesēs miežu lopbarībai, nedaudz mazāk auzu. Visa lopkopība — piecas slaucamas govis un trīs gaļas lopi. Iztikai pietiks, ar pensiju tagad šiki dzīvot neizdodas.
Nedaudz jautrāki zemnieku saimniecības “Jaunozoli” saimnieki Konstantīns un Rolands Andžāni, mani seni paziņas. Tēvs un dēls gatavojas iesēt vasarājus, klāt pie 20 hektāriem ziemāju, lai iznāk apaļš simts. Nopietni zemnieki, bet vecākais vēl arī nelabojams optimists. Jau kuro reizi saka man, ka tad, ja pēkšņi radīsies ekonomiskais izdevīgums, Šķaunes laukkopji un lopkopji momentā parādīs, uz ko viņi ir spējīgi. Ja… No Rīgas līdz Austrumu robežai kā no zemes līdz mēnesim. Nevienu neuztrauc izmirstošā Latgales nomale, bet ārzemju pircēji nesnauž — pērk zemi vairumā un mazumā. Nevienam nav noslēpums, ka kaimiņu pagastos — Pasienē, Ļaudaros un Rundēnos — vairāk par divām trešdaļām zemju un mežu pārdots svešzemju onkuļiem. Spriežot pēc Konstantīna teiktā, pie mums maksā 300 — 500 latu par hektāru, tādas pašas zemes Zviedrijā — pāri par 20000. Turklāt jaunie skandināvu saimnieki iemanās saņemt dubultsubsīdijas: Latvijā un Zviedrijā. Vēl arī no nodokļiem ir atbrīvoti: lapu koku audzēm — uz 20 gadiem, skujkoku — uz 40. Arī Šķaunes apkārtnē puse zemju vairs nepieder Latvijas iedzīvotājiem.
Tā līdz katastrofai nav tālu — kas tā par neatkarīgu valsti bez teritorijas?
Saklausījos uztraucošas sarunas. Lauku ļaudis saprot, ka galvaspilsētas kungi pametuši tos likteņa varā. Jau ne no ceļiem, bet no guļus stāvokļa jāceļ Latgale. Tikai kā panākt, lai augstie kungi saklausa, lai gan viņi skaļā balsī dzied sen zināmo dziesmiņu: “Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze…”?
Neredzēts cilvēks — jauna iepazīšanās! Aivars Rečs — zemnieku saimniecības “Inese” īpašnieks. Saimniecība nosaukta sievas vārdā. Bijusī rīdziniece pierada pie lauku dzīves un tagad vienlīdz veiksmīgi tiek galā ar ģimenes fermas grāmatvedību un govju mehanizēto slaukšanu. Kad deviņdesmitajos gados Reči zaudēja darbu galvaspilsētā, viņi atgriezās mazajā dzimtenē. Smagi bija, ilgi cēla, bet spīts uzvarēja. Tagad pieder ap piecdesmit hektāru, 35 lauksaimniecībā izmantojamie. Vienpadsmit slaucamas govis, plāno iesēt kādus desmit hektārus labības lopbarībai. Ir arī otra laba ziņa: trešais “Case” markas traktors, tā ka pavasari Aivars sagaida pacilātā noskaņojumā. Man atlika novēlēt zemniekam labus laika apstākļus.
Vēl viena patīkama tikšanās — Viktors un Arvīds Sadovski, tēvs un dēls. Abi uztraucās, jo vecākais traktoram veica tehnisko apskati, bet jaunākais lika traktortehnikas praktiskās vadīšanas eksāmenu, lai iegūtu “A” kategorijas traktorista tiesības. Lielais skatītāju skaits puisi neuztrauca, vecākie biedri apmierināti smaidīja — ir jaunā maiņa! Arvīds ir tipisks mūsdienu jaunatnes pārstāvis, studē Rēzeknes augstskolā par inženieri – celtnieku, gadus septiņus dejo vietējā deju kolektīvā “Dancari”. Viņam ir lieli plāni — strādāt dzimtenē. Kaut vairāk būtu tādu puišu!
Tehnikas pavasara skates Krāslavas, Dagdas un Aglonas novadā jau ir pusē. Vecākais inspektors Zigmunds Blaževičs atzīmē, ka šobrīd labāk tehnika sagatavota Indrā, Grāveros un Šķaunē.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru