Pestīšanai vajadzīga atgriešanās un ticība

Pirms dažām dienām ir sācies Lielais gavēnis — grēku nožēlas un atgriešanās jeb konversijas laiks… Katram cilvēkam ir vajadzīga pestīšana. Svētie Rasti māca, ka ir tikai viens vienīgs Glābējs — Dievs, kas mums dāvā Pestītāju, savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu…

Tomēr cilvēks Dieva priekšā nedrīkst būt pasīvs. Kā zinām, zem guloša akmens ūdens netek. Bieži mēs lūdzam palīdzību gan no Dieva, gan arī no līdzcilvēkiem. Nereti kāds pat apvainojas, ja nesaņem gaidīto palīdzību. Tomēr nav jāaizmirst, ka palīdzēt nenozīmē izdarīt kaut ko cita cilvēka vietā. Kā var palīdzēt cilvēkam, kurš pats neko nedara, pat pirkstu nepakustina, tikai kurn, žēlojas un dusmojas? Pat Dievs mūsu vietā neko nedarīs, ja mēs nespersim kaut mazāko soli Viņa virzienā, ja nesāksim apzināties mīlestības svarīgumu.

Svētais evaņģēlists Marks divos vārdos formulē atbildi, kuru Jēzus Kristus gaida no mums, lai mūs pestītu, lai mums palīdzētu un dāvātu Dieva valstību. Šie divi vārdi ir atgriešanās un ticība. “Nožēlojiet savus grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” (Mk 1,15). Tieši šie vārdi skanēja Lielā gavēņa sākumā pelnu kaisīšanas laikā, tieši šie divi aspekti — atgriešanās un ticības padziļināšana — mums ir jāpraktizē un jāpilnveido ne tikai Lielā gavēņa laikā, bet arī visā mūsu dzīvē. Atgriešanās nav tikai kāds moments cilvēka dzīvē, nav kāda neīstenojama teorija. Kristieša atgriešanās ir ceļš pie Kristus, atstājot absolūti visus citus ceļus. Tas pats ir sakāms arī par mūsu ticību — tā ir mūsu dzīva un darbīga atbilde pašam Kungam Jēzum Kristum, Viņa dzīvei, piemēram, mācībai.

Kāds sirmgalvis atzinās: “Kad biju jauns, es domāju, ka man pietiks spēka un entuziasma, lai darītu labus darbus un ar savu piemēru visu pasauli atgrieztu uz pareizā ceļa — pie Dieva. Pēc kāda laika es sapratu, ka man ir par maz spēka, tāpēc nolēmu atgriezt tikai dzimto pilsētu. Bet arī pilsēta bija par lielu. Tad es nodomāju samazināt “misijas lauku” līdz savu draugu un radu lokam. Gāja gadi. Es redzēju, ka nevaru atgriezt pat dažus no maniem paziņām. Un tad es pieņēmu lēmumu rūpēties tikai par savu personīgo pilnveidi ticībā Dievam, lūgšanā, gavēšanā, sakramentu pieņemšanā, Svēto Rakstu lasīšanā, tuvākmīlestības darbos. Šodien es varu droši teikt, ka arī šī pēdējā iecere nebūs īstenota pilnībā, jo es esmu jau ļoti vecs, man pietrūkst laika, spēka, veselības, gribēšanas…”

Nezaudēsim laiku, netērēsim spēkus, negaidīsim labvēlīgākus apstākļus, bet ar Dieva palīdzību sāksim savu atgriešanās un ticības padziļināšanas un praktizēšanas ceļu jau šodien, jau tagad!

Priesteris Mihails SIVICKIS, Andrupene — Roma (Saīsināti no “Mieram tuvu”)

Lappusi sagatavoja Genovefa KALVIŠA