Ugunsnelaime, kas notika februāra sākumā Krāslavā, kad bija stiprs sals un dega māja Rēzeknes ielā 43, šokēja visus pilsētniekus.
Un bez pārspīlējuma par īstu traģēdiju tas kļuva īrniekiem, kuri zaudēja visu, kas bija sakrāts ilgajos gados, un palika bez jumta virs galvas… Šķita, kā var ko tādu pārdzīvot, viss jāsāk no tīras lapas? Taču teikt, ka šie cilvēki palika vieni paši ar savu nelaimi, nozīmētu liekuļot. Par to man nācās pārliecināties pēc Silvijas un Pētera Vagaļu vizītes redakcijā, kuri tajā nelaimīgajā 2. februāra dienā kļuva par… bezpajumtniekiem, jo dzīvojamā platība, ko viņi iekārtoja vairāku gadu laikā, tagad maz atgādināja to kādreiz mājīgo dzīvokli Rēzeknes ielā 43 – 10.
Taču šis dzīvesbiedru pāris vērsās redakcijā ne jau tāpēc, lai gaustos un žēlotos. Mēnesis, kas pagāja kopš nelaimes brīža, pierādīja, ka apkārtējie cilvēki vēl ir spējīgi just līdzi un palīdzēt ugunsnelaimē cietušajiem. Savu palīdzību — gan morālo, gan materiālo — viņiem piedāvāja novada dome, SIA “Krāslavas nami”, Krāslavas katoļu draudze, biedrība “Caritas”, pašvaldības sociālais dienests, draugi, radi, paziņas… Visus nepārskaitīsi. Glābšanas dienests ugunsgrēka dzēšanā strādāja ar pilnu pašatdevi — diemžēl uguns stihija izrādījās stiprāka, taču tas nebūt nemazina VUGD pārstāvju nopelnus. Savu pateicību Silvija un Pēteris lūdza izteikt arī Krāslavas slimnīcas vadībai, kura piedāvāja viņiem naktsmītni. Taču izmantot šo piedāvājumu Vagaļiem nenācās — viņiem bija kur iet. “Bet tagad dodamies uz Sarkanā Krusta nodaļu,” sacīja Silvija. “Arī tur piedāvā palīdzību.”
Uz jautājumu par pašreizējo dzīvesvietu mani sarunbiedri teica, ka viņiem iedalīts vienistabas municipālais dzīvoklis Rēzeknes ielā, kas viņus pilnībā apmierina. Dzīve turpinās…
Iepriecina tas, ka aicinājums: “Neatstāsim nelaimē!”, kas tika publicēts arī mūsu laikrakstā, guva tik plašu atbalsi. Turklāt, kā pastāstīja Pēteris un Silvija, viņus un arī pārējos kaimiņus atbalstīja ne tikai paziņas, bet arī pavisam sveši cilvēki, kuri neuzskatīja par iespējamu palikt malā no cita cilvēka nelaimes. Tātad var cerēt, ka visas šīs runas par XXI gadsimta cilvēku nošķirtību, egoismu un vienaldzību ir tikai mīts…
Marina NIPĀNE
0 komentāru