Robežnieku zemnieka sīkstums, gudrība, katra stāvokļa vērtējums ar domu: “Nestreb karstu putru”.
Šādus gēnus saņēma mazais Aleksandrs Buko no Juljana Buko 1942. gada nogalē. Cik nu tās izglītības mazais Buciņš varēja pasmelt Indrā, tā visa bija mugursomā ceļā uz Rīgu. Veterinārās zināšanas un latviešu valoda Sašam padevās, studijas beidzās, sākās darbs, bet jau divatā ar Ainu, kurai arī diploms, skalpelis un hloroforma pudele portfelī…
Diena pie dienas, gads pie gada, Saša ar Ainu dakterēja, palīdzēja lauku saimniecībām, bija godāti, cienīti speciālisti Bērziņos, Ūdrīšos, Krāslavā. Ģimene auga un pildījās ar meitu, dēlu un mazmeitiņām. Dzīves pieredze un zināšanas liek par pienākumu vadīt saimniecību Izvaltā. Raženi 13 darba gadi. Izvaltieši cienīja Aleksandru. Sarežģīti bija vadīt sausā vājpiena rūpnīcu tajos gados, kad finanšu pasaulē Latvijai nebija pamata. Lauku konsultāciju birojs Aleksandra dzīvē bija jauns pārbaudījums. Datori, ārzemju tehnika, brīvais tirgus, Eiropas finanses. To visu vajag izprast un reizē mācīt citus. Spēka pietika līdz pensijas vecumam. Daži gadi atpūtā, tad ne saukts, ne aicināts atrāpoja “spīļainais”…
Gaišā piemiņā būsim kopā ar draugu, kolēģi Aleksandru.
G. Upenieks, A. Jevtušoks, A. Orlovs, Ā. Ločmelis, K. Ragozins, O. Stavro, J. Brils, M. Morozovs, A. un S. Viškuri, V. Gribulis, L. Kavinska, M. un Ā. Oši, S. Glaudāns, M. un S. Raciņi, J. Gorjačko, J. Kirjušins, J. Kikovka, O. Batarāgs, A. Harčenko, P. Koroševskis, I. Geiba, J. Geiba, M. Miglāne, Ē. Gabrusāne
0 komentāru