Augustā 40 darba gada jubileju svinēs Dagdas pagasta bibliotekāre Ludmila Kukele. Lai gan šī nav pirmā darbavieta, bet tieši Dagdas pagasta bibliotēkā viņa nostrādājusi visilgāko laika posmu.
Skolas gados Ludmila par bibliotekāres profesiju pat ne- domāja, jo līdz sirds dziļumiem bija iemīlējusi vēsturi un ģeogrāfiju. Pēc vidējās izglītības iegūšanas devās uz galvaspilsētu un iesniedza dokumentus Latvijas Universitātē, lai studētu ģeogrāfiju, bet izgāzās ķīmijas eksāmenā. Tas bija sāpīgi, bet nebija liels pārsteigums — Ludmilai ķīmija skolā nekad nepadevās. Viņa atgriezās mājās, lai iekārtotu dzīvi pēc lielpilsētā piedzīvotā fiasko. Palīdzēja gadījums. Par Dagdas lauku bibliotēkas vadītāju strādāja Leontīne Maļuhina, ar kuru jauniete dzīvoja vienā mājā. Izrādījās, ka kāda bibliotēkas darbiniece devās dekrēta atvaļinājumā, tāpēc Leontīne izteica Ludmilai piedāvājumu pastrādāt gadiņu bibliotēkā, bet tad jau redzēs. Ludmila piekrita, darbs iepatikās, drīz vien viņa saprata, ka tas ir dzīves aicinājums. Vēlāk viņa piekrita arī Leontīnes ieteikumam iesniegt dokumentus Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, lai neklātienē apgūtu bibliotekāres profesiju. Pēc divu gadu mācībām Ludmila jau turēja rokās diplomu.
Dagdas lauku bibliotēkā viņa nostrādāja gadu, tikpat ilgu laiku arī Dagdas bērnu bibliotēkā, pēc tam saņēma norīkojumu uz Konstantinovas pagasta bibliotēku, bet drīz vien viņa sāka strādāt Dagdas pagasta bibliotēkā. Šodien Ludmila pateicīga liktenim, kas saveda viņu ar Leontīnu.
“Maļuhinas kundze ne tikai piedāvāja man darbu grūtā brīdī, bet arī bija mana skolotāja pirmajā darbavietā,” atceras Ludmila. ”Es tobrīd biju ļoti jauna, jo, pateicoties tam, ka mamma bija skolotāja, savas skolas gaitas uzsāku gadu agrāk (Ludmila dzimusi novembrī) un vidusskolu pabeidzu 16 gados. Piekritu pastrādāt bibliotēkā, un man viss izdevās. Arī izglītību ieguvu, lai gan iestājeksāmeni bija jākārto pēc gadu ilga pār-traukuma. Kad jau varēju palīdzēt citām jaunām darbiniecēm, man vispār bija liels gandarījums. Šodien nebaidos sacīt, ka tagadējās profesijas izvēle nebija mērķtiecīga, tas vairāk bija apstākļu sagadīšanās rezultāts, bet izrādījās, ka šī ir mana profesija, nenožēloju nevienu darba gadu.”
Ar Dagdas pagasta bibliotēku Ludmilai saistās darba mūža spilgtākā posma atmiņas. Strādāt šeit vienmēr bijis aizraujoši, sevišķi dzīvīgi gājis padomju varas gados. Nepaspējusi nostrādāt mēnesi, kad viņa jau tika ievēlēta par komjauniešu organizācijas sekretāri “Brīvībā”. Vēl īsti nezināja ne cilvēkus, ne situāciju kopumā, bet jau ar pilnu jaudu sāka pildīt jaunos pienākumus, un viss bija normāli. Komjaunieši rīkoja dažādus pasākumus, brauca uz salidojumiem, izdeva sienas avīzi, dar- bojās pulciņos. Vārdu sakot, jauniešu dzīve sita augstu vilni, turklāt viņi centās būt visur klāt, labprāt piedalījās aktivitātēs un braucienos. Vairākus gadus Ludmila bija ciema padomes deputāte. Bib- liotekāre nestāvēja malā nevienā dzīves jomā: vadīja kāzas, lasīja dzeju pasākumos, svinēja kapusvētkus pēc tā laika jaunajām tradīcijām, organizēja bērnības svētkus, rakstīja aģitācijas plakātus, pat rakstīja numurus govju novietnēm fermā.
Padomju laika posma īpatnība — varēja mierīgi dzīvot ar iegūto izglītības dokumentu un nelikties zinis par tālākizglītību. Jaunajā tūkstošgadē Lud-milas dzīvē iezīmējās kā dažādu kursu laiks, jo bija daudz jāmācās. Tagad viņai krājas mapīte ar sertifikātiem un apliecībām. Kā visnozīmīgākos bibliotekāre atzīmē tieši datoru kursus.
“Datori ienāca strauji, pret tiem man bija bijība,” atceras Ludmila. ”Kursu laikā datoru bibliotēkā vēl nebija, tālab mācības savā ziņā bija kā taustīšanās pa tumšu mežu. Bet galu galā visu apguvu un spēju palīdzēt citiem.”
Ludmila savu ģimeni nodibināja 1985. gada rudenī. Vīrs Leonīds bija mehanizators Dagdas 16. Ceļu remonta un celtniecības pārvaldē, jau 14 gadus kā miris. Leonīds bija ļoti apzinīgs darbinieks, labi pelnīja, saņēma prēmijas, dažādus apbalvojumus, bet kādu dienu neizturēja sirds. Abu vienīgais bērns Deniss pabeidza 9 klases un devās uz Daugavpils dzelzceļa koledžu, kuru sekmīgi pabeidza. Strādāja par virpotāju lokomotīvju remonta rūpnīcā, un dzīvē viss ietu uz augšu, ja ne štatu samazināšana. Pirmos atlaida jaunākos darbiniekus. Pārbraucis mājās, iestājās darba biržā. Ģimenes rīcībā tobrīd vēl bija pensija par apgādnieka zaudēšanu. Dēls paklausīja mammas padomam un devās uz Dagdas arodvidusskolu, lai apgūtu automehāniķa profesiju. Vismaz ir stipendija, un papildus zināšanas mūsdienās nekam vēl nav traucējušas. Vasarā jaunietis meklē un atrod iespējas piepelnīties. Skolu pabeigs pēc diviem gadiem. Ludmila ļoti lepojas ar dēlu, kurš ir saprātīgs un nestrebj karstu. Draugi Denisu aicina doties uz ārzemēm, bet viņš vēlas pabeigt iesāktās mācības, pēc tam lemt par tālāko rīcību. Kā tautā saka, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Puisis labi mācās, saņem divas stipendijas, bet nesteidzas dibināt savu ģimeni, jo šodien pats to uzturēt pilnībā nespētu, nevēlas uzkraut papildus finansiālās problēmas mammas pleciem.
Juris ROGA
0 komentāru