Nodzīvot mūžu — tas nav lauku pāriet. Viņu kopīgajā liktenī bija daudz tīrumu, fermu, bet jaunības gados viņi izdarīja pareizu izvēli — kalpot laukiem. Pirms pusgadsimta diplomēta zootehniķe ar augstāko izglītību no Baltinavas ieradās pēc norīkojuma Ilūkstē, kur arī satika savu vienīgo visam mūžam.
Tie bija citi laiki: tālajā 1961. gadā Leontija un Vladislavs Kavinski slepus salaulājās baznīcā, toties zelta kāzu laulības ceremonija notika atklāti un svinīgi Izvaltas katoļu baznīcā, bet beidzās ar himnu “Dievs, svētī Latviju!”
Dzīvesbiedru Kavinsku visa turpmākā dzīve pagāja Krāslavas rajonā, un Leontija vienmēr bija galvenā zootehniķe, mainījās tikai darba apjoms — līdz rajona galvenā vadītāja speciālista atbildīgajam amatam. Viņas dzīvesbiedrs visu mūžu pavadīja pie stūres, braukājot pa Latgales lauku ceļiem. Un pat cienījamā vecumā viņi turpina strādāt savā zemnieku saimniecībā “Tūjas”.
Skaidri zinot situāciju, apgalvoju: mūsu rajonā nav bijis tāda lopkopēja, kurš nepazītu Leontijas kundzi vaigā. Profesionāle šā vārda visskaistākajā nozīmē, nemierpilna, dzīvespriecīga, kura ar cieņu izturējās pret darba cilvēku. Apmeklējot kopā ar mobilo vadītāju visproblemātiskākās fermas, es ne reizi neesmu dzirdējis no viņas lūpām asu vārdu. Iekšēji mierīga un vienmēr labestīga — tā var raksturot zootehniķi numur viens. Viņa nekad nevienu nelamāja, tikai pārliecināja. Rajona lopkopji viņu nevis vienkārši cienīja, bet gan mīlēja! Pirmrindas pieredzes semināri, skates, konkursi tolaik bija parastā dzīves norma, bet rajona mehanizētās slaukšanas meistaru sacensības izvērtās par īstiem darba cilvēku svētkiem. Darbs kūsāja visur — tīrumos un fermās, no kurām palikušas drupas vien. Iedomājos, kā to tagad redzēt toreizējai galvenajai zootehniķei… Ar dziesmās un dejām vien paēdis nebūsi, tāpēc no valsts ar iznīcinātu ekonomiku turpina aizbraukt cilvēki. Lūk, arī iznāk, ka Latvijā vairs nav patriotu…
Pēc jubilejas dievkalpojuma ar zelta krustiņu pasniegšanu svinību gaviļniekiem kāzu mašīnas devās uz Krāslavu. Pie svētku galda skaistus tostus un vēlējumus teica radi un draugi. Brīnišķīga dzīve, kas pelna cieņu, turpinās. Zelta jubilāru neskaitāmajiem apsveikumiem pievienojas arī laikraksts “Ezerzeme”. Mēs jūs atceramies un mīlam. Šķirstot vecos laikrakstu komplektus, atrodam aktīvās rakstītājas Leontijas Kavinskas publikācijas un daudzas reportāžas no lopkopības kompleksiem un fermām.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru