Bezatbildīgas un neprofesionālas valdīšanas 20 gadi lika Latvijai piedzīvot lielas nelaimes. Mēs paši atļāvām nemainīgajai valdošajai elitei baudīt greznu dzīvi par to cilvēku grašiem, kuri atveda viņus pie varas.
Tāpēc visas pretenzijas jāadresē sev, dārgie lasītāji, vēlētāji. Vārdu “dārgie” es lietoju ar nolūku: liktenīgas kļūdas vēlēšanās ļoti dārgi izmaksā katrai valstij un katrai ģimenei. Latvija, kas atgādina grimstošu kuģi anarhijas viļņos (jau kuro reizi!), sāka meklēt ienaidniekus un vainīgos. Mēs, vienkāršie mirstīgie, nekādi nespējam saprast, kā jaunie vecie ideologi sagudroja celt kapitālismu bez oligarhiem? Un kāpēc tikai bez trijiem? Vai tad pārējie sakrāja savus miljonu latu kapitālus tikai ar jauncelsmes darbu Latvijas labā? Kāpēc tad valsts tagad demonstrē morālo, demogrāfisko un finanšu pagrimumu, kas sasniedzis rekordu?
Juceklis partiju rindās augstākajos varas ešelonos piespieda zemākstāvošos pretēji pļāpā- šanai, kā to dara pirmie, demonstrēt reālus darbus cilvēku un dzimtā novada labā. Pavisam nesen laikraksts “Ezerzeme” pastāstīja par pārdrošu un liela mēroga projektu realizēšanu pilsētā, bet kas tiek darīts diplomētā agronoma Gunāra Upenieka vadītā Krāslavas novada provincē. Atbilde tika rasta negaidot: es saņēmu uzaicinājumu piedalīties novada konkursa “Lauksaimnieks-2011” rezultātu apkopošanā, kurā uz balvām pretendē 16 zemnieku un 7 piemājas saimniecības, bet vēl SIA “Zalers”, kooperatīvā sabiedrība “Izvalta”, zirgu sēta “Klajumi” un pieci pagastu centri — Ind-ra, Kalnieši, Kaplava, Robežnieki un Skaista. Uzvarētājus plānots godināt Krāslavas novada tradicionālajā zemnieku rudens ballē, tā ka būsim pacietīgi un gaidīsim.
Atzīšos godīgi: redzētais mani patīkami pārsteidza. Sausā pavasara trūkumus savlaicīgi laboja vasaras lietutiņi, un atbilstoši visiem agrotehniskās zinātnes noteikumiem audzētie graudaugi uzkrāja spēku. Divus desmitus gadu ar fotoaparātu esmu izbraukājis kolhozu un sovhozu tīrumus krustām un šķērsām, taču šoreiz redzētais nav salīdzināms pat ar rekorda iekūlumiem, kādi bija izslavētajā, ar ordeni “Goda Zīme” apbalvotajā kolhozā “Brīvība”. Jaunā fermeru paaudze — Aleksandrs Ivanovs, Francis Zalbovičs un Pēteris Skovorodko — ik dienas risina sarunas par gaidāmajām kviešu un miežu ražām… 40 – 50 centneru no hektāra. Ne jau bunkura, bet noliktavas svarā! Savu un nomāto zemju platība ir ne tikai simti hektāru vien. Pašmāju fermeru zinātniskā pieeja, prātīgi saimniekojot un nebaidoties ņemt lielus kredītus, ļauj viņiem pastāvīgi veikt tehnisko moderni-zāciju. Uz Aleksandra Ivanova zemnieku saimniecību “Raudavišķi” nekautrējas braukt pēc pieredzes Kurzemes fer-meri, te pats zemkopības ministrs Jānis Dūklavs palūdza atļauju pa-stūrēt mūsdienīgo graudu kombainu “Claas”. Vis-iepriecinošākais ir tas, ka skaidri redzama Kalniešu fermeru kustības perspektīva. Aleksandra Ivanova dēls, viņa vārda un uzvārda brālis, kopē sava tēva augkopības pieredzi savā zemnieku saimniecībā “Zivtiņas”. Ne tikai slikts piemērs ir lipīgs: Pēteris Skovorodko pēc Ivanovu parauga montē savu graudu kaltēšanas kompleksu. Žēl tikai, ka fermeru azarts pagājis secen piepilsētas pagastiem — Ūdrīšu un Krāslavas, kas liek lielajiem Kalniešu zemes īpašniekiem nomāt aramzemju platības arī šajos depresīvajos novados.
Iepriecina tas, ka lauksaimnieku jaunā paaudze, saimnieciskā aprēķina vadīta, apgūst arī tehnisko kultūru audzēšanu. Lieliska rapša raža briest gan minēto fermeru tīrumos, gan Sergeja Zakrevska plantācijās, kurš turpina eksperimentus kaņepju audzēšanā.
Krīze — tā ir jebkādu mēra sajūtu zaudējušo galvaspilsētas politiķu galvās, bet Latgales nomale drosmīgi cīnās par dzimtā novada prestiža glābšanu.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru