Copmanis copmani pazīst no tālienes. Ļoti precīzi pamanīts. Un vaļasprieka kolēģu attiecības ir īpašas — uzticības pilnas, sirsnīgas, tādas, kur nav vietas liekulībai un divkosībai. Turklāt nav nekas slikts makšķernieku stāstos mazliet pārspīlēt trofejas svaru vai plati paplest rokas, rādot, cik liela līdaka vai sams norāvies no āķa. Arī bez smalkas humora izjūtas mūsu draudzīgajā pulkā nav ko darīt, bet atpūtas laikā īpašā cenā ir stāsti. Tad jau tas, kurš vairāk samelos vai pārspīlēs, arī ir malacis. Makšķernieki ir med-nieku brāļi.
Parasti kontaktēšanās atkarīga no sarunbiedru noskaņojuma — nopietna vai jautra. Pašā rītausmā es tikko kā biju ieņēmis savu iemīļoto vietu, kad upes krastā no miglas iznira makšķernieka figūra. Saulei austot, katra minūte dārga — nav vietas jokiem, tāpēc svešinieks, sasveicinājies ar mani, ieņēma vietu simts soļu lejup pa straumi. Tā pie mums ir pieņemts: netraucēt vienam otru. Tajā rītā man laimējās noķert pamatīgu zaļsvārci, bet vairāk man arī nevajadzēja, jo saldētava pilna. Paņēmis rokās fotoaparātu, iemūžināju vērtīgus upes ainavu kadrus. Laiku pa laikam uzmetis skatienu kaimiņam, es pamanīju, ka tas velk lielas zivis. Meistara rokraksts neizraisīja šaubas: strādā prasmīgs sapalu ķērājs. Kā te lai neiepazīstas…
Kalsnējā makšķernieka siluets šķita pazīstams, un, pienācis tuvāk, tiešām pazinu viņu. Tas bija Grigorijs Sahno. Agrāk mēs tikāmies upes krastā, un bija laiks, kad Grigorija fotoattēls ar milzīgu pūpēdi bija ievietots mūsu laikrakstā. Viņa ķeselē grozījās trīs brangi sapali, un es pierunāju savu kolēģi nofotografēties. Noturēt spēcīgo upes skaistuli, kas svēra ap diviem kilogramiem, nebija vienkārša lieta, tomēr fotografēšana noritēja ātri un sekmīgi. Zivju radītie šļaksti solīja veiksmīgu copes turpinājumu, un Grigorijs, pastāstījis, ka par ēsmu izmantojot maijvaboles no saldētavas, atkal iebrida ūdenī. Mēs atvadījāmies — mani gaidīja neatliekamie korespondenta darbi.
Nākamajā rītā atkārtojās tas pats, mēs tikāmies tajā pašā vietā un ieņēmām iemīļotās pozīcijas. Abi pamanījām: naktī ūdens līmenis upē cēlies, tikai neredzēja parastos zivju šļakstus. Arī bezvēja laiks ir precīzs priekšvēstnesis tam, ka copes nebūs. Bieži taču notiek tā, kā grib to zivis. Un ja tās nevēlēsies baroties, nelīdzēs nekādi viltīgi paņēmieni. Tieši tā notika arī toreiz. Nomainījis divas pārbaudītās vietas, es sapratu, ka vairs nav jēgas cerēt uz veiksmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka saule, izspraukusies caur retajiem mākoņiem, sāka neganti karsēt. Piegāju pie Grigorija, arī viņam nulles rezultāts. Ne vienmēr runcim krējuma pods… Copmaņa laime ir kā kaprīza dāma, bet mūsu uzdevums — izturēt arī neveiksmēs. Maldās tas, kurš cer uz viegliem lomiem, ne vienmēr glābj arī meistarība.
Mūsu sarunā uz atvadām Grigorijs ar prieku atcerējās vakardienu. Pieci sapali, kas svēra gandrīz piecus kilogramus, teicams rīta rezultāts!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru