21.jūnijā Dagdā, Priežu kalnā, kā jau ierasts gada īsākajā naktī, pulcējās līgotāji no tuvām un tālām vietām, lai pēc sentēvu tradīcijām, kā pirmie novadā, pavadītu gada garāko dienu.
Novada folkloras kopas “Olūteņi”, ”Sovvaļņīki”, “Akmiņeica” un TDA ”Dagda” ar dziesmām un dejām pieskandināja apkārtni, lai auglības svētība nāktu pār mūsu zemi, laukiem un cilvēkiem.
Ar tauru skaņām un bungu rīboņu par savu ierašanos vēstīja tālākie līgotāji – Līvānu folkloras kopa “Ceiruļeits”.
Jāņi ir lielākie un tautā iecienītākie svētki, tāpēc tiem gatavojas jau laicīgi: sakopj sētu, pagalmu, izravē dārzus. Saimnieces steidzas siet sieru, bet saimnieki darīt miežu alu, jo zina, ka nāks līgotāji, aplīgos un ar dziesmām godinās saimniekus un saimnieces, protams, arī pašus Jāņus. Arī Priežu kalnā neiztika bez saimnieku un saimnieču, Jāņu un Līgu apdziedāšanas, pēc kuras visi tika godināti ar īpašu goda danci.
Vasaras saulgriežu laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta dažādām zālēm. Ar zālēm izkaisa pagalmu, grīdu, liek pie sienas, griestiem, gultā un arī ārstējas. Vasara ir sasniegusi savu pilnziedu, tāpēc arī skalu grozs bija pilns ar visdažādākajām zāļu slotiņām, kuras folkloristiem bija jāatpazīst un jāpasaka, kādiem nolūkiem tās lieto. Kas zināja par kādu zālīti stāstīt, tas saņēma slotiņu dāvanā un tika godināts ar īpašu deju un zāļu pazinēja titulu.
Jāņu dienā ēd sieru, dzer alu, apsveic Jāņus, aplīgo viens otru, pin vainagus, kurina ugunskuru – dara visu, kas īstos vasaras saul- griežos būtu jādara. Bet kas to lai zina, varbūt kāds svin citādāk un kaut kas ir palaists garām! Tāpēc tika izsludināts konkurss “Mani jautrākie Jāņi”, kurā katrs varēja padalīties ar savām svinēšanas tradīcijām un pievienot klāt bildi par saviem jautrākajiem Jāņiem.
Erna Šļahota no Svariņiem visiem ieteic svinēt līgo svētkus lielā pulkā, ar dažādām draiskulībām un dejošanu līdz pagurumam.
Olga Lukjanska no Asūnes (visādam gadījumam) iesaka katrai meitai saķert savu Jāni, meklēt tik ilgi papardes ziedu, līdz atrod, kaut vai uz siera etiķetes uzzīmētu.
Solvita Plivča iesaka nebūt slinkiem un par prieku sev un citiem nopīt visskaistākos Jāņu vainagus un saplūkt vislabākās Jāņu zāles, jo šajā laikā zied viss – no jasmīnu krūma mājas pagalmā līdz smildziņai ceļa malā.
Simpātiju balva konkursā tika piešķirta Krāslavietes Ivetas Solimas bildei, kurā uztverts cilvēka un dabas vienotības moments, jo tieši saulgriežos mēs atrodamies vistuvāk dabai, vistuvāk gaismai. Iveta raksta:” Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Saņemiet Jāņa gaismu !!!”
Par visvairāk atbilstošu konkursa nolikumam un nosaukumam “Mani jautrākie Jāņi” tika atzīta bilde, kurā pats autors ar neizsīkstošu enerģiju un neaprakstāmu azartu lec pāri Jāņu ugunskuram. Bildes iesūtītājs Jāzeps Ornicāns tika sagaidīts ar vētrainiem aplausiem.
Ne tikai darbībās var izpausties jautrība. Acis ir mūsu dvēseles spogulis. Ja smaida acis, tad jautrība pilnā mērā pārņem cilvēku. Jautrs cilvēks ne tikai sevī nes prieku, bet dāvā to arī citiem. Par konkursa uzvarētāju tika atzīta Airita Olehnoviča no Dagdas, kurai Ielīgošanas pasākumā tika pasniegts diploms un dāvanu karte.
Līgošana nav iedomājama bez alus. Alus bez brašiem vīriem. Bet izrādās, ka braši var būt ne tikai vīri, jo alus dzeršanas sacensībās tālu visus aiz sevis atstāja braša meita no Ezerniekiem – Andra Vitāne.
Jāņu dziesmas, skanēdamas pāri laukiem un pļavām, ir mūsu zemes skaidrā valoda. Jāņu ugunis, spīdēdamas no kalna uz kalnu, ir mūsu zemes svētība. Ar ozolu vītni rotāta, līgo dziesmām skanot, uguns pūdele pacēlās arī Priežu kalnā, lai svētība nāktu pār novadu un visiem cilvēkiem. Lai nelaime sadeg kā uguns dzirkstele, ugunij tika ziedota maize, ūdens un medus.
Līgo vakarā ir jāizdzied neskaitamas dziesmas, jāizdejo neskaitamas rotaļas un dejas. Lai pietiktu spēka sagaidīt rītu un neuzveiktu nogurums, degustācijai tika piedāvāta saimnieces Marijas īpašā Jāņu zupa.
Godinot saules ceļu, no kalniem tika ripināts ugunsrats – degošs ritenis. Tos parasti izgatavoja no veca ratu riteņa, nosienot to ar sienu vai bērzu tāsīm un starp spieķiem iepinot sausas zāles vīšķus vai pakulas.
Kad austrumu puse jau sārtojās, caur dziesmas vārdiem “Jāņu dienas vakarā sudrabota rasa krita. Visas purva purmalītes sudrabiņu vizināja” atnāca neparasta sajūta, it kā katru pārņemtu īpaša īsākās nakts burvība.
Juris ROGA
0 komentāru