Ak, šis pusaudžu vecums…

Vecāku skola

Laiks, kad bērni izdzīvo pusaudžu vecumu, ir pārbaudījums gan pašam bērnam, gan viņa vecākiem. Mēdz teikt, ka vecāku un pus-audžu attiecības ir atkarīgas no tā, cik pilnvērtīgas bijušas attiecības ar bērnu pirmsskolas vecumā. Jo labākas tās bijušas tad, jo labāks un mierīgāks būs arī šis laiks. Lai būtu vieglāk saprasties ar pusaudzi, ir vērts atcerēties sevi šajā vecumposmā, kad domas mainījās pilnīgi nesaprotami, kad daudzas lietas reizē patika un reizē kaitināja – brīžos, kad vecāki prasīja, kā iet, gribējās, lai viņi liek mierā, bet kad nepajautāja, likās, ka vairs nemīl un nedomā par bērnu.

Atcerēties, kas kaitināja savos vecākos, ko būtu gribējies citādāk. Ir labi, ja bērns ar vecākiem runā, tad ir iespēja nevis pārmest vai teikt, ka šitie gan ir sīkumi un vēlāk nāks īstās problēmas, bet gan pastāstīt par savu pieredzi, izjūtām, par veidiem, kā ar to tikts galā. Bērns vēl reizēm pats var neizprast savas emocijas, tāpēc ir labi paskaidrot, kas notiek un kā to pārvarēt – vai nu parādot ar savu dzīves veidu vai saprotamiem piemēriem. Ja jaunietis zinās, kā tikt galā ar savām šaubām, neziņu, kas pielavās kādos brīžos, dusmām, tad viņš arī nemeklēs vieglāko ceļu, kas var būt postošs. Bērns var neieklausīties tajā, ko saka vecāki, bet pilnīgi noteikti uzsūks to, ko dara un kā rīkojas pieaugušie. Tāpēc visvērtīgākais ir savs piemērs. Ne vienmēr jaunais cilvēks vēlēsies pasēdēt pie tējas tases, lai runātos par dzīvi, tāpēc vecā-kiem jābūt gudriem un jāmāk iepīt atziņas, kas jaunietim noderēs, it kā ikdienišķos tekstos.

Ir noteikumi, kurus bērni nedrīkst pārkāpt, lai cik lieli viņi būtu, kamēr dzīvo pie vecākiem un ir vismaz daļēji atkarīgi no viņiem. Tikai nedrīkst būt tā, ka vienīgais, kādēļ sazinās ar bērnu ir – vēlme izkontrolēt un pārliecināties, ka bērns atceras, ko drīkst un ko nedrīkst. Bērnam ir nepieciešams sajust vecāku atbalstu, drošības izjūtu, ka mājas ir vieta, kur vienmēr atgriezties. Tad arī pusaudzis neeksperimentēs par spīti vecākiem, bet gan rīkosies ar atbildību par sekām. Pārlieka kontrole var radīt dumpinieciskumu, bet arī pārāk liela brīvība var radīt sajūtu bērnā, kad viņš, pārkāpjot robežas, visvairāk riskē pats ar sevi. Joprojām ir svarīgi paskaidrot, kāpēc ir kādi aizliegumi, kādas var būt to sekas pašam jaunietim. Ja pusaudzim ir kādas problēmas, ir būtiski nevis moralizēt, bet uzklausīt, izrunāties un meklēt risinājumus. Jo tieši tad, ja vecāki šādi var palīdzēt, jaunietis sapratīs, ka ģimene ir vislielākā vērtība, nevis ienaidnieks numur viens.

Katrs vecāks savu bērnu pazīsts vislabāk, tāpēc arī zina, cik viņam var atļaut, cik tomēr ne – vecākiem ir svarīgi dot zināmu brīvību jaunajam cilvēkam – nebūt pārāk tuvu un reizē pārāk tālu, lai nepieciešamības gadījumā varētu iesaistīties. Jebkurā gadījumā tad, kad mums gribas, lai mūsu bērns būtu vislabākais un perfektākais, atcerēsimies paši sevi – vai mēs vienmēr esam vislabākie, vai vienmēr esam smaidīgi un ar prieku uzņemam jaunumus, jaunas prasības, jaunus notikumus?
Mēs visi esam tikai cilvēki – arī mūsu bērni.

Materiālu apkopoja Krāslavas pamatskolas psiholoģe Velta DAŅIĻEVIČA