(1920. – 1940. gadi)
Turpinājums, sākums laikraksta “Ezerzeme” 2011. gada 12. aprīļa un 3. maija numurā.
Bronislava Koroļa ģimenē bija daudz bērnu. Gandrīz līdz pašam karam mājā bija klona grīda — ģimene ilgi krāja naudu jaunas mājas celtniecībai.
Bronislava brāļa Leopolda ģimenē bija divi bērni. Viņa meita arī pašlaik dzīvo Rīgā. Bet tēva uzcelto māju viņi pārdeva uz Krāslavu. Dēls Edvards strādāja Krāslavā, viņš nomira ļoti agri.
Jaunākais brālis Ludvigs ilgu laiku vadīja pastu pie Indricas baznīcas. Cilvēkiem bija ērti pēc dievkalpojuma iegriezties pastā un nopirkt laikrakstu, nosūtīt vai saņemt vēstules. Savu māju viņš uzdāvināja Marijai, un viņa nodzīvoja tajā 32 gadus. Bet Indricas pasta priekšnieka jaunākā meita izmācījās par krievu valodas un literatūras skolotāju, vēlāk strādāja Piedrujā, Krāslavā, pēc tam — Limbažos. Viens no Koroļiem — Lucijans — aizbrauca uz pastāvīgu dzīvi Polijā.
Lielindricā dzīvoja brāļa Mečislava ģimene. Uz viņu zemes arī atradās Slobodas skola. Koroļu māsīca Malvīne kļuva par Vaičuku ģimenes ciltsmāti. Šī ģimene arī tagad dzīvo Indricā. Viņas vīrs Boļeslavs bija mūsu vecmāmiņas Juzefas Drozdovskas (Koroles) māsasdēls. Viņi dzīvoja Murovankā. Vispār Koroļu (Karoļu) uzvārds vēsturiski cieši saistīts ar Subotjalo, Timahoviču, Kučiku, Latkovsku, Veļičko, Bobiško, Drozdovsku, Moiseju un daudzu citu uzvārdiem. Blakus Slobodas Koroļiem dzīvoja vēl daudz ģimeņu, kuru mājas atradās apmēram puskilometra attālumā cita no citas: Mačevski, Koroļkeviči, Evarti, septiņas Butņicku ģimenes, Tiški, Blaževiči, Kozlovski, Petaški, Diklabi, Dilbas, Milaši… Ar laiku daudzi no viņiem pārbrauca uz citām apdzīvotām vietām. Bet daži no viņiem tā arī palika dzimtenē un tagad atdusas Indricas un citās apkaimes kapsētās.
Uz Murovankas pusi atradās galvenokārt lietuviešu apmetnes, kuri nopirka zemi no grāfa un izmaksāja naudu līdz karam. Tie ir Varnas, Pecjuļeviči, Milaši, Avguceviči, Rukmani un citi. Daži no viņiem arī tagad dzīvo uz savu senču zemes. Pārceļotājiem no Lietuvas bija sava skola Bindaros. Vēl ir dzīvi daži no tās kādreizējiem skolēniem.
Visu Daugavas labajā krastā dzīvojošo cilvēku dzīve bija cieši saistīta ar baznīcu, kas tika uzbūvēta aptuveni 1655. gadā. Indricas baznīcas zvanu tornis tiek uzskatīts par viselegantāko Latgalē. Kad pāri upei atskanēja zvans, visi atstāja savus darbus un steidzās uz dievkalpojumu. Dievnamā allaž pulcējās daudz ļaužu. Bet svinīgu un greznu baznīcas pagalmu padarīja simtgadīgās lapegles. Blakus dievnamam pastāvīgi dzīvoja mācītājs. Ap viņa māju bija ierīkots puķu dārziņš, bet nedaudz tālāk, tuvāk saimniecības ēku pagalmam pastaigājās tītarienes un pērļu vistiņas. Indricas baznīca faktiski bija vietējās dzīves centrs. Bet apkārtnes ļaudis ļoti daudz darīja sava dievnama labā: draudzes locekļi šuva baznīcas karogus procesijām, rotāja altārus, palīdzēja uzkopšanā un remontā, dziedāja baznīcas korī. Bet vēl šie cilvēki sakārtoja Latgales lauksaimniecību — ne jau velti mūsu valsts tajos laikos bija slavena ar kvalitatīvu bekonu, piena produktiem, garšīgu rudzu maizi.
Skolas tolaik gatavoja izglītotus cilvēkus, kuri zināja vairākas valodas. Zemnieki kļuva aizvien izglītotāki. Viņi nebija bagāti, bet dzīvoja cienīgi: ja 10 – 15 kilometru rādiusā arī atradās kāda ģimene, kura aizrāvās ar alkohola lietošanu, tad tas visdrīzāk bija izņēmums. Saskaņā ar šādiem nerakstītiem likumiem cilvēki dzīvoja līdz pat 1940. gadam. Arī valsts visādi palīdzēja saviem pilsoņiem, da- rīja visu, lai cilvēki varētu mierīgi dzīvot un saimniekot. Tajā pašā Indricā bija kalve, kur strādāja brāļi Spalvji. Apkaimē parādījās arī sava pienotava, kur produkciju varēja realizēt pārdošanai. Pa Daugavu pludināja kokus līdz pašai Rīgai, tāpēc te strādāja plostnieki.
Marijas Sprukules teikto apkopoja viņas vecākā meita Elvīra BAŽENOVA, skolotāja un bibliotekāre, patlaban pensionāre
0 komentāru