22. maijā, Svētā Nikolaja Brīnumdara svētkos, senajā vecticībnieku dievnamā notiks dievkalpojums, kas veltīts tā 150 gadu jubilejai. Tad draudzes locekļi piedalīsies Krustaceļā, noklausīsies referātu par draudzes un baznīcas vēsturi. Pirmās rakstiskās liecības par vecticībnieku draudzi Kovaļovas sādžā attiecināmas uz 1726. gadu. Turpretim patiesā vēsture var izrādīties vēl senāka.
285 gados, kas aizritējuši kopš tā laika, Kovaļovas vecticībnieki ir paveikuši daudz. Uzplaukuma laikus nomainīja traģiski periodi, kad pati dievnama eksistence šajā novadā bija apdraudēta.
Katrīnas II un viņas mazdēla Aleksandra I valdīšanas laiku, kas bija salīdzinoši liberāls, nomainīja Nikolaja I tirānijas drūmie gadi. Vairāk nekā divi desmiti viņa izdoto likumu tā vai citādi ierobežoja vai atklāti aizskāra vecticībnieku tiesības. Situāciju pasliktināja vēl arī tas, ka visas Kovaļovas draudzes sādžas tika iekļautas kara apmetnes sastāvā. Par vismazāko nepaklausību varēja izsūtīt uz Sibīriju vai uz Kaukāzu. Baidoties no barga soda, vecticībniekiem nācās pieņemt vienu ticību.
Aptuveni pēc 1836. gada līdz galam nenoskaidrota iemesla dēļ nodega pirmais Kovaļovas dievnams. Vieni runāja, ka to izraisīja neapdzēsta svece, citi apgalvoja, ka tā bija tīša dedzināšana.
Pēc Nikolaja I nāves 1855. gadā jaunais cars Aleksandrs II uzņēma kursu uz liberālām reformām. Dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā muižu zemniekiem pamudināja Kovaļovas vecticībniekus uz izšķirošu rīcību.
Dižajam kņazam Konstantīnam, Aleksandra II brālim un līdzgaitniekam, un arī iekšlietu ministram vecticībnieki uzrakstīja vēstules, kurās ziņoja augstākajām instancēm par to, ka pārtrauc būt vienā ticībā un vēlas atgriezties pie senču ticības. Lai izskatītu lietu, ar skaļu skandālu ieradās Vitebskas guberņas žandarmu pārvaldes priekšnieks apakšpulkvedis Losevs. Viņa ierosinātā politiskā lieta saglabājusies līdz šim. Ar vēstures zinātņu kandidātes Jeļenas Agejevas palīdzību šogad tā tika publicēta Skorodihinu ģimenes mājas lapā (www.skorodihin. ucoz.ru)
Vecticībnieki nezināja, kāda reakcija var sekot no galvaspilsētas. Riskējot 1861. gada 22. maijā viņi ielika jaunā dievnama pamatus, kura celtniecība tika pabeigta visīsākajos termiņos, līdz Visusvētas Dievmātes Pokrova svētkiem, 14. oktobrim, tāpēc tas guva nosaukumu Nikolaja Pokrova baznīca.
Zvanu torni uzcēla jau pēc 1905. gada, kad pēdējais cars Nikolajs II pasludināja ticības brīvību. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū dievnams tika kapitāli pārbūvēts. Tādā veidā tas saglabājies līdz mūsdienām.
XIX gadsimta beigās Kovaļovas draudze apvienoja 2500 draudzes locekļu. Tagad tajā ir ne vairāk par 200 cilvēkiem. Aizvien biežāk ar skumjām nākas domāt par nākotni. Tajā pašā laikā, pateicoties internetbibliotēkām un arhīviem, vecticībnieki intensīvi sāka apgūt savu pagātni. Pēdējos trijos gados atrastā informācija tika apkopota jau minētajā mājas lapā. Šobrīd tiek izstrādāta mājas lapa, kas pilnībā veltīta Kovaļovas vecticībnieku draudzes vēsturei un ikdienai.
Mūsu neprātīgajā pasaulē viss strauji mainās. Cilvēkam atliek tikai cerēt, mīlēt un ticēt. Ar to viņi arī glābjas, ar to arī tiek pagarināts cilvēka mūžs.
0 komentāru