Es neesmu pieradis ļauties izmisumam un gausties par dzīvi. Man bija lemts laimīgs žurnālista liktenis — vairāki simti sagatavotu rakstu, desmiti tūkstoši publicētu fotouzņēmumu. Plus visdārgākais — neaizmirstamas tikšanās ar brīnišķīgiem cilvēkiem un pastāvīga interese par to, kā klājas maniem kādreizējiem publikāciju varoņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka negaidīti iestā-jusies krīze — tas ir uz ilgu laiku.
Laiks ir nepielūdzams, bet gadi traucas kā mākoņi debesīs vējainā dienā. Mēnešu un gadu ritumā ir interesanti atskatīties uz nodzīvoto… Kad uznāk noskaņojums, mājās pāršķirstu arhīva nodzeltējušos laikrakstus. To biežāk iznāk darīt ziemā, bet te pavasarī man bija jāgatavojas tikties ar vecāko klašu audzēkņiem, kuri apdomā savu tālāko dzīves ceļu. Lai ieinteresētu skolēnus ar žurnālista darba maizi, saldo un sūro, atlasīju demonstrēšanai tikai republikāniskos laikrakstus un žurnālus. Un jau kuro reizi mans skatiens pakavējās pie sirdij dārgā laikraksta atvēruma ar divām publikācijām..
“Pēdējā vēstule” — tas ir stāsts par Bukmuižā dzimušā Leopolda Baranovska traģisko likteni. Šo cilvēku vēl pārbūves rītausmā es sameklēju Jeņisejas drūmajos krastos. Piespiedu komandējums uz Ziemeļiem ievilkās uz veselu pusgadsimtu, bet trimdinieka visa vaina bija tikai tā, ka viņa tēvs Antons Baranovskis, kurš nomira 1942. gadā GUALAGa moku kambaros, dienēja neatkarīgās Latvijas Republikas policijā. Desmit gadus mēs sarakstījāmies, un sarakste beidzās pēc vienpadsmit gadiem — ar otro tikšanos Rēzeknē. Toreiz es pierakstīju par bez vainas vainīgās represētās latgaļu ģimenes asinis stindzinošajām elles mokām, kurai to bija lemts izciest. Arī vēlāk es uzturēju sakarus ar šo neparasto cilvēku, kurš sapņoja atgriezties dzimtenē. Mēs vienojāmies par tikšanos Krāslavā, taču no Smoļenskas pienāca sēru vēsts. Skaidri zinu, ka Igarkas goda pilsonis aiznesa līdzi kapā aizvainojuma sāpes. Gribēja, taču radīto birokrātisko šķēršļu dēļ tā arī nevarēja atgriezties dzimtajā Latvijā.
Tā jau nu sagadījās, ka arī otrajam rakstam “Lāču kakta saimniece”, kas tika publicēts 1999. gada 13. aprīlī, ir tiešs sakars ar Rēzekni. Tas sākās tā: “To, ka Latgalē dzīvo sieviete medniece, es dzirdēju jau sen, taču tikties ar viņu nesteidzos, jo zināju Zaigas īpašo raksturu: viņai ne pārāk patīkam mēs, žurnālisti. Taču, kā saka, mēģināts nav zaudēts, un kādā pirmdienā es riskēju ierasties pie Viļānu mežniecības mežzines. Zaiga Graudiņa nupat kā bija atgriezusies no meža un, uzmetusi bargu skatienu svešiniekam, kā ar nazi nogrieza: ”Saruna mums nesanāks, esmu daudz cietusi avīžnieku dēļ. Tā sarakstīja par mani, ka es nosolījos ar viņiem vairs netikties. Piedodiet, esmu ļoti aizņemta…”
No bezizejas situācijas mani paglāba pelēks runcis, kurš pēkšņi parādījās uz mežzines darba galda.
— Vai tu garlaikojies bez manis, Fridrih? Esmu atgriezusies, — mīļi noteica mājīgā kabineta saimniece, glaudot murrājošo dzīvnieku. Es pats nepamanīju, kā manās rokās parādījās fotokamera, bet Zaiga ne tikai nepretojās fotografēšanai, bet pat sāka nedaudz pozēt. Notvēris momentu, es izmetu savu galveno trumpi:
— Starp citu, mēs ar jums esam kolēģi, esmu diplomēts mežkopis. Jaunības gados biju arī mednieks, medīju biezajos Pievolgas mežos. Sapņoju iegūt trofeju — medni un galu galā sašāvu put-nu. Taču kopš tās dienas, kad uz sniega piebeidzu skaistuli, uz visiem laikiem nolēmu: viss, ar medībām cauri. Nu jau trīs gadu desmitus uz mežu eju tikai ar fotošauteni.
Manas sarunbiedres skatiens pēkšņi pārvērtās — sejā vienlaikus pavīdēja smaids un izbrīns.”
Vārdu sakot, man laimējās. Tapa publikācija, personīgā arhīva rota. Par profesionāli šā vārda visskaistākajā nozīmē, par talantīgo vadītāju, par brīnišķīgā meža muzeja radītāju un par četru bērnu gādīgo māmiņu.
Neslēpšu, ka žurnālista veiksme bieži uzsmaida man. Lūk, arī maija gadatirgū Krāslavā savām acīm nenoticēju: pieprasītā sezonas stādāmā materiāla rosīgā pārdevēja ļoti atgādināja man tās senās publikācijas varoni. Vai nav māsa? Uzmanīgi pajautāju par fotoattēlu ar runci uz darba galda. Un… kontakts ir! Viena nelaime: uzmācīgie pircēji visu laiku traucē sarunai. Sezonas precei ir tik liels pieprasījums, ka Zaiga ar meitu Valdu tik tikko paspēj. Atšķirībā no iepriekšējā mūsu otrais dialogs sākās ar Zaigas jautājumu.
— Interesanta tauta Krāslavā: jautā un jautā, bet, kad lieta nonāk līdz pirkšanai, nesteidzas vai arī vienkārši pārdomā. Mūsu prece ir kvalitatīva, kas par lietu?
— Cilvēkiem nav naudas, — es godīgi atbildu. — Vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām, cilvēki taupa ne jau skopuma dēļ. Vai nenožēlojāt, ka devāties tik tālā ceļā?
— Nē, lieta ir pierasta. Mani parastie maršruti ir pa Latgali un Vidzemi 150 kilometru rādiusā, un jūsu pilsētā esmu ne pirmo reizi. Apmeklēju arī Dagdu. Pati stūrēju kravas mašīnu. Diena, šķiet, veiksmīga, pāris simtus latu ietirgojām. Tikai nevajag jaukt ar peļņu, kas labākajā gadījumā būs latu astoņdesmit. Vieglas peļņas mūsu valstī nav. Mans piedāvājamais sortiments — 500 vienu gadu vecu augu, krūmu, augļu kociņu un košumkoku, tajā skaitā arī skujkoku sugu.
Tuvojās pusdienlaiks, samazinājās arī cilvēku plūsma uz krastmalas tirgu. Māte atstāja visu meitas Valdas ziņā, bet mēs atgājām uz klusāku vietu, kur paveras brīnišķīgs skats uz ūdeņiem bagāto upi.
— Tā arī vadāt mežniecību? Un turpināt aizrauties ar medībām? — es pārsteidzīgi pajautāju savai paziņai.
Manas sarunbiedres seja pēkšņi kļuva skumja, un pēc ilgas pauzes es pierakstīju visai bēdīgas ziņas. Protams, aizraušanās ar medībām — tas ir uz visu mūžu. Bet no mežzines amata, kuram atdoti 17 godīga darba gadi, Zaigai nācās šķirties. Pēc ilgām šaubām un mokošām pārdomām Z. Graudiņa, īsta profesionāle, nevarēja palikt par gadu desmitiem radītās mežu saimniecības sistēmas sabrukuma līdzdalībnieci. Labprātīgu aiziešanu viņas kolēģi izvērtēja kā izcilā speciālista protestu. Tagad, kad pagājis krietns laika posms, viņu pat atklāti apskauž, bet vienam otram kolēģim neizturēja sirds. Sabrukuma process ir izdevīgs tikai negodīgiem cilvēkiem, kuri sen ievingrinājušies ķert zivis duļķainā ūdenī. Zaiga droši paziņoja, ka mūsdienu Latvijai nav vajadzīgi nedz profesionāļi, nedz godīgi cilvēki. Spriežot pēc viņas vārdiem, pie budžeta siles, grūstot cits citu, drūzmējas alkatīgi vienas partijas un viena portfeļa biedri. Dzimtenes liktenis nevienu neuztrauc un neviens arī nedomā nožēlot nodarīto. Kurš pārdeva un izpostīja Latviju, kurš aizdzina tautu un laupīja tai nākotni? Tie ir retoriski jautājumi, kas paliek bez atbildes.
Mežkope trešajā paaudzē nemaz nedomāja par pārkvalificēšanos. Sameklēja vecu viensētu, kas viņai bija pa kabatai, atjaunoja to un ierīkoja kokaudzētavu “Sakstagala” divu hektāru platībā. Trijos godīgā biznesa vadīšanas gados Zaiga pārliecinājās par izdarītās izvēles pareizību. Vienai ar skolnieci Valdu klājās ļoti grūti. Taču par laimi laikus atsteidzās palīgā dēls Lauris ar vedeklu Ligitu. Mēģināja paši atrast laimi gan Īrijā, gan Austrijā, taču, lielās līnijās skatot, ar ko aizbrauca, ar to arī atgriezās. Tagad nesenie viesstrādnieki pilnīgi citām acīm palūkojās uz mātes biznesu, atzīstot to par perspektīvu. Dzimto pusi pa īstam sāc vērtēt tikai pēc ilgas un grūtas prombūtnes. Pilnvērtīgu laimi var un vajag kaldināt dzimtenē! Zaigu no visas sirds iepriecina šāda jauniešu atklāsme, viņa tic 12. klases skolnieces Valdas tālākā dzīves ceļa nekļūdīgai izvēlei. Uz atvadām mēs ar Zaigu bijām vienisprātis par to, ka sagrautajā un slikti vadītajā valstī cilvēkiem tikai atliek dzīvot pēc labākās sirdsapziņas. Bet tālak — kas būs, tas būs.
Jaunākā vēsture ir notikumu ķēde. Priecīgo — par Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu un reālo brīvību iegūšanu. Skumjo — par nemainīgās valdošās elites pastāvīgās bezatbildības līdz iespējamām valsts bankrotēšanas perspektīvām. Un vai var būt nākotne valstij ar servisa ekonomiku, kurai nav attīstības stratēģijas pat tuvākajam laikam? Iedzīvotāji noveco, aizbrauc, viņu skaits krasi sarūk. Tādā augsnē cilvēku vilšanās rūgtās sēklas arī laiž kuplus asnus.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru