Tuvojas skaistie Lieldienu svētki, kad mēs atcerēsimies Kristus Augšāmcelšanās dienu.
Ko nozīmē šie svētki mums?
Kā mēs tos svinēsim?
Kāda ir mūsu attieksme pret tiem?
Atgriezīsimies nesenā pagātnē, mūsu senču vēsturē. Vēl ir dzīvi aculiecinieki tam, kā Kristus Augšāmcelšanās dienu atzīmēja agrāk. Es nolēmu uzdot dažus jautājumus Regīnai Neverovskai. Viņa dzimusi 1931. gada 22. jūnijā Maksimovas ciemā. Šogad sievietei apritēs 80 gadu. Kaut arī sasniegts cienījams vecums, viņa visu atceras un daudz ko var pastāstīt mums.
— Kā Jūs svinējāt Lieldienas?
— Mēs ģimenē bijām seši: tēvs, māte, tante, divas māsas un es. Gatavošanās Kristus Augšāmcelšanās svētkiem sākās jau Lielajā Gavēnī. Gavēja visa ģimene. Gatavojām un ēdām auzu ķīseli, rudzu putru vai citu vieglu ēdienu. Trīs dienas nedēļā lietojām uzturā piena produktus, bet pārējā laikā iztikām bez tiem. Gaļai nepieskārāmies vispār. Ja bija iespēja, to aizstājām ar zivīm. Tuvojoties Lielajai nedēļai, svētku priekšnojauta pastiprinājās, kļuva skaidrāka. Mūsu vecāki centās sarūpēt mums Lieldienu dāvanas: galvenokārt tās bija skaistas kleitas vai vēl kaut kas. Latvijas brīvvalstī pirms Lieldienām kāva cūku vai teļu. Visas trīs Lielās dienas pagāja sagatavošanās rūpēs. Zaļajā ceturtdienā tēvs kurināja pirti, un visi gāja mazgāties. Mazgāja veļu, sakopa māju, lai nākamajās dienās pie tā neatgrieztos. Lielajā piektdienā iemīcīja mīklu pīrāgiem un maizei, lai nākamajā dienā sāktu cept. Turklāt Lielajā sestdienā gatavoja gaļas ēdienus, krāsoja ola. Visas trīs dienas visa ģimene gāja kājām uz baznīcu, kur notika dievkalpojumi. Neaizmirsām arī par goda drēbēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka piedalījāmies procesijā. Bija pacilāts noskaņojums. Strādājām kopīgi, un darbs raiti raisījās. Lieldienu rītā māmiņa modināja visus agri no rīta. Mēs saposāmies, tēvs iejūdza zirgu, un visa ģimene brauca uz baznīcu. Tieši tāpat kā vairākums citu iedzīvotāju. Piedalījāmies dievkalpojumā, ņēmām svētītu ūdeni, svētījām olas un citus produktus, ko vēlāk likām galdā. Tad visi atgrie-zās mājās. Māmiņa klāja galdu, tēvs piesēja zirgu, un visa ģimene ieturēja maltīti. Sākumā skaitījām lūgšanas, pēc tam, kā vien pratām, dziedājām Lieldienu dziesmas, tad ēdām “svenconku”, visbeidzot baudījām pārējos ēdienus. Mēs, bērni, rotaļājāmies, ripinājām pa grīdu olas, šūpojāmies šūpolēs. Mūsu pusē bija tāda tradīcija: pulcējās cilvēku piecpadsmit un apstaigāja mājas, sveicot saimniekus. Tos, kuri to darīja dienā, sauca par “alelujniekiem”. Kāpēc tieši tā, es nezinu: varbūt tāpēc, ka Lieldienu rītā dzied “Aleluja”. Cilvēki nāca gan dienā, gan naktī, tāpēc visu nakti ļaudis negulēja, gaidot ierodamies ciemiņus. Sasveicinājušies viņi teica: “Kristus augšāmcēlies!”, dziedāja Lieldienu dziesmas un kaulēja olas. Bija pieņemts cienāt viesus vai dot cienastus viņiem līdzi. Lieldienu pirmo dienu mēs, bērni, pavadījām mājās, otrajā dienā paši gājām ciemos.
— Bet kā atzīmējāt Lieldienas pēc padomju varas nodibināšanas, jūsu jaunībā?
— Atmiņā palikusi procesija Lieldienu dievkalpojumā. Pie mums bija ērģelnieks Jānis Šiško. Viņš ņēma rokās akordeonu un pavadīja gājienu, visi, skanot akordeona mūzikai, dziedāja Lieldienu dziesmas. Par spīti tam, ka padomju vara cīnījās pret ticību, mēs vienalga braucām uz baznīcu. Aizvien retāk un retāk mūs apciemoja “alelujnieki”, bet, ja arī apciemoja, tad ne visus. Atceros mūsu brigadieri Vladimiru Šateru. Kopā ar sievu naktī viņi apstaigāja visus savus darbiniekus un apsveica Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Jaunieši baidījās no vajāšanas, tāpēc viesu kļuva aizvien mazāk.
— Kā bija ar degvīnu — to lietoja vai ne?
— Degvīna nebija. Bija kandža un alus, ko gatavoja no cukurbietēm. Dzert, protams, dzēra, taču ne jau līdz nesamaņai. Bet kas notiek tagad? Šausmas! Astoņdesmitajos gados, kad es pārbraucu uz Indru, “alelujnieku” palika pavisam maz. Bērni nezināja Lieldienu dziesmas. Bet tagad daudzi satiekoties pat neprot pateikt tradicionālos vārdus “Kristus augšāmcēlies!”. Iespējams, kaut kur šī tradīcija dzīvo, taču pie mums tā gandrīz iznīdēta.
— Kad, Jūsuprāt, bija svinīgāk un jautrāk — tagad vai bērnībā?
— Protams, bērnībā, pat jaunībā bija jautrāk. Bija svētku izjūta, tiem cilvēki gatavojās. Visa ģimene sakopa māju, cepa un vārīja. Tāpat bija arī pie citiem. Taču ne tikai tas vien. Svētkiem cilvēki gatavojās garīgi: gandrīz visi gāja pie bikts, pieņēma Komūniju, piedalījās dievkalpojumos. Pašu Lieldienu rītu atcerējāmies kā lielus svētkus. Apkārt valdīja sirsnīga gaisotne. Cik daudz bija siltuma, prieka asaru! (Regīna norausa asaras). Jā, bijušo neatgriezīsi. Mums gribējās gan braukt uz baznīcu, gan dziedāt svētku dziesmas, gan svinēt, kā cilvēkiem pieklājas. Turklāt neviens nespieda ar varu. Bet kā ir tagad? Vecāki neved bērnus uz baznīcu, jaunatne agri sāk lietot alkoholu, lamājas, neciena vecākos, nelietīgi uzvedas. Tas viss tāpēc, ka zaudēta ticība. Cilvēki vairs negatavojas Lieldienām, nesagaida tās kā pienākas.
— Jūs esat nodzīvojusi astoņus desmitus gadu. Kāda nākotne, Jūsuprāt, gaida mūs? Kā vispār izmainījušies cilvēki — uz labo vai slikto pusi?
— Tomēr uz slikto. Agrāk, ja sādžā cilvēkam kaut kas notika, katrs uzskatīja par savu pienākumu painteresēties, kā viņš var palīdzēt. Tagad visi sēž mājās, un, ja nav piederīgo, neviens nepalīdz nelaimē nokļuvušajam. Labi, ka vēl pavada pēdējā gaitā. Agrāk cilvēki bija sirsnīgāki, iejūtīgāki, lai gan dzīvoja trūcīgāk. Bet kā strādāja! Bija krietni augstāka atbildības sajūta, tagad reti kuram tāda ir.
— Vai Jūsu dzīvi un apkārtējo dzīvi ietekmēja ticība Kristum un tam, ka Viņš Augšāmcelies?
— Jā, pēc tādiem svētkiem cilvēki kļuva labestīgāki, atsaucīgāki. Visiem staroja acis, un, atgriezušies ikdienā, viņi turpināja domāt par laimīgu nākotni, nepadevās grūtsirdībai.
— Ko Jūs novēlētu Lieldienās citiem cilvēkiem?
— Lai visi būtu veseli, apmeklētu baznīcu, rūpētos par to un lai priecīgi sagaidītu Lieldienas.
— Vai Jums ir zināms, ka saglabājies Kristus Augšāmcelšanās lietiskais pierādījums?
— Nē.
— Tad es pastāstīšu par to Jums, bet pie reizes arī laikraksta lasītājiem. Manapelo (Itālija) baznīcas galvenajā altārī glabājas visona sejas auts (izmērs 17×24 cm), kurā skaidri saskatāmas Augšmcēlušā Kristus sejas kontūras. Vismūsdienīgākie zinātniskie pētījumi apstiprina, ka šī tēla rašanās nav izskaidrojama. Pateicoties digitālajam skenerim ar augstāko izšķirtspējas pakāpi, ir pierādīts, ka krāsas uz auta nav. Tas ir caurspīdīgs, un sejas attēls redzams no abām pusēm. Turklāt pie dažāda apgaismojuma tas mainās. Zinātnieki secināja, ka sejas autam vienlaikus ir gleznas, fotogrāfijas un hologrammas īpašības, taču tā nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā. Zinātne līdz šim nav atminējusi šo parādību. Tā radīšanas tehnoloģiju nav pat mūsu dienās, nerunājot jau par divu tūkstošu gadu tālo senatni. Zinātniekus pārsteidza tas, ka seja uz auta Manopelo baznīcā pieder tam pašam cilvēkam, kurš, būdams miris, tika ievīstīts savanā (pārklājā), ko sauc vēl par Turīnas līķautu, un uz tā brīnumainā kārtā redzams mirušā Jēzus Kristus atveids. Šīs divas sejas, ja tās pieliek vienu pie otras, pilnībā līdz vismazākajiem sīkumiem sakrīt gan pēc izmēriem, gan pēc uzbūves. Lūk, divas ļoti vērtīgās kristietības relikvijas, divi lielākie pasaules brīnumi! Zinātnieki izdarīja secinājumu, ka tās nevarēja rasties dabiskā ceļā. Viss norāda uz to, ka ar sejas autu no Manopelo bija apsegta kapenēs guldītā Kristus galva. Auts bija Augšāmcelšanās mēmais liecinieks, jo tajā bija Augšāmcēlušā Kristus sejas nospiedums. Dievišķīgā seja no Manopelo ir Kristus Augšāmcelšanās lietisks pierādījums. Tā aicina katru no mums kontaktēties ar Kristu ikdienas lūgšanās, grēksūdzes un Euharistijas sakramentā.
Kristus patiesi augšāmcēlies!
Genādijs ALFEROVS, Balbinovas (Indras) prāvests
0 komentāru