Es visu laiku pateicos Dievam par lielo laimi dzīvot visskaistākajā vietā Latgalē, labu un talantīgu cilvēku pilsētā.
Pamēģināsim noskaidrot, kā radušies viņi, šie jaunie talanti: Krāslava gluži kā magnēts pievelk radošas personības. Domāju, ka izcilā mākslinieka Andreja Gorgoca parādīšanās mūsu pusē saistīta ar novada dabas krāšņumu. Pat no pirmā acu skatiena saprotams — iemīlējies ainavā. Savā mūžā, kas aizritējis ātri, no Krāslavas viesiem es pietiekami esmu dzirdējis komplimentu par šalcošo Daugavu, tās kreisā krasta silu un vecās pilsētas neatkārtojamiem stūrīšiem. Lūk, kāpēc grūtajos krīzes laikos mūsu rudens plenēri turpina pulcināt māksliniekus no visas Latvijas.
Tikai paradokss: dzīvojot pasakainā vietā, mēs kopš bērnības tik ļoti esam pieraduši pie dabas skaistuma, ka vispār nemanām šo brīnumu. Kas tas ir — laimīgs gadījums vai apstākļu veiksmīga sakritība? Ļoti piemērotā brīdī Krāslavā parādījās mākslinieks, kurš ar savu sajūsmu skar audzēkņu snaudošās sirdis. Patiešām jaunrade sākas ar izbrīnu.
Tas šķiet neticami: vēl pirms gadiem trim vai četriem mākslas izstādēs es vērīgi aplūkoju studijas audzēkņu pirmās etīdes, bet tagad atklātajā izstādē kultūras namā nesenie debitanti piedāvāja skatītāju vērtējumam pa pieciem, desmit un pat pa divdesmit darbiem. Tajā skaitā arī gleznotus labā profesionālā līmenī. Pavasara izstāde no iepriekšējām atšķiras ar iespaidīgām autoru ekspozīcijām. Vislielākā ir Marinas Procevskas ekspozīcija. Trīsarpus nodarbību gados Andreja Gorgoca studijā viņa sagatavoja 28 darbus, un tikai 4 no tiem neparādījās izstādē pilnīgi attaisnojošu iemeslu dēļ. Vienu gleznu meita Olga uzdāvināja iemīļotajam pasniedzējam profesoram Zelčam, un gleznu kolekcionētājam sagādāja prieku audekls “Kaķis un pilsēta”.
Otrā glezna — “Meitene dārzā” kā atgādinājums par bērnību aizceļoja pāri okeānam uz tālo Kanādu, kur dzīvo skolas gadu draudzene Rita Štillere. Sarunas gaitā pēkšņi noskaidrojās, ka 1977. gadā Krāslavas 2. vidusskolu absolvēja divas zelta medaļas ieguvējas — Marina Jegorova (Procevska) un Rita Štillere. Tikai abām nešķiramajām draudzenēm dzīves ceļi pavērsās dažādi: ārste terapeite Marina, turpinot sava vectēva Konstantīna Jegorova darbu, palika dzimtajā pilsētā, bet projektēšanas inženiere Rita vairo savu labklājību planētas viņā pusē. Taču Internets bijušajām klasesbiedrenēm palīdz uzturēt kontaktus. Kad es painteresējos par skolas gadu aizraušanos, Marina tika pasmaidīja un sacīja: “Man visas mācību stundas bija vienlīdz mīļas, tajā skaitā zīmēšana un rasēšana. Kopš jaunības gadiem interesējos par pasaules tēlotājmākslas šedevriem un vēlāk ceļojumu laikā pirmām kārtām centos apmeklēt mākslas muzejus. Ermitāža, Tretjakova galerija, Krievu muzejs Sanktpēterburgā, Rīgas Mākslas muzejs un Latvijas mūsdienu mākslas galerija. Neaizmirstamus iespaidus atstāja ekskursijas uz Luvru, Romas, Prāgas un tālās Taizemes muzejiem. Man īpaši patīk impresionistu daiļrade, tāpēc Renuāra un Monē šedevri, kas glabājas d’Orsay muzejā, tagad stāv acu priekšā. Sapņoju pabūt dižā Salvadora Dalī dzimtenē. Vienmēr tīksminos par krievu gleznotāju klasiķu daiļradi. Repins, Ivanovs, Vrubelis, bet vismīļākā man ir Kramskoja glezna ”Kristus tuksnesī”.”
Izmantojot vietējās iespējas, Marina vērīgi sekoja Valentīna Zlidņa, Eduarda Pustovoitova, Nadīnas Lavreckas jaunradei, apmeklēja izstādes un rudens plenērus. Pakāpeniski radās dedzīga vēlēšanās pašai ņemt rokā otu, un te, Krāslavā, gluži kā Dieva sūtīts parādījās Andrejs Gorgocs. Protams, mūsu Marina nepalaida garām iespēju, kas piepildīja viņas dzīvi ar jaunu saturu. Krāsu smarža, studijas dalībnieku aizrautības gaisotne un skolotāja labestība uzreiz sagrozīja galvu. Taču reizē arī atvēsināja pirmās cerības uz drīzu veiksmi. Taču ātri vien kļuva saprotams Andreja un Ņinas brīdinājums par to, ka nāksies daudz strādāt. Pirmā etīde “Krāslavas parks”, kuru viņa gleznoja dabā, izrādījās ciets riekstiņš. Apjukuma brīžos aiz muguras parādījās studijas vadītājs, pats ņēma rokā otu, un tad akmens pilsdrupu attēls gluži kā atdzīvojās. Gaismēnu maģija, krāsu harmonija radīja savu noslēpumaino burvību.
Ātri uztverot pirmo mācību stundu jēgu, Marina gandrīz uzreiz nolēma pāriet no ūdens akrila uz kaprīzajām eļļas krāsām, kas deva audumam īpašu spīdumu, izteiksmīgumu, romantismu. Pakāpeniski tapa savs stils…
Marina godīgi atzīstas, ka vieglu veiksmju nebija un nav. Parasti viss process no pirmajiem uzmetumiem ar zīmuli līdz pēdējam triepienam uz audekla notiek mokoši. Un izšķirošajā brīdī vienmēr blakus ir skolotājs, kurš prot gan nomierināt, gan uzmundrināt, bet reizēm arī paslavēt. Lai vai kā mēģinātu attēlot gleznotājs, viņš vienmēr zīmē sevi. Tieši tā arī notika ar gleznu “Lūgšana”, kas no etīdēm līdz eļļas gleznai pārvērtās tik lielā mērā, ka autore negaidot konstatēja… savas sejas vaibstus. Mākslas maģija…
Portrets ir ļoti grūts žanrs. Manuprāt, ļoti efektīgi izskatās glezna “Dejotāja”. Bez šaubām, iejusties tēlā autorei palīdzēja tēmas labas zināšanas: Marina apmeklē nodarbības austrumu deju skolā, bet modeļa lomā viņa uzaicināja studijas vadītāju Olgu Malinu. Skatītāju uzmanību saista arī Marinas Procevskas klusās dabas, kur jaušamas autores simpātijas zeltainiem toņiem. Ir arī pirmie eksperimenti ainavu gleznošanā — etīdes ar dienvidu jūru attēliem. Starp citu, to visu var aplūkot izstādē, kas atvērta kultūras namā. Izmantojiet šo iespēju, godājamie lasītāji!.
Nobeigumā labestīgā skolotāja Andreja Gorgoca atsauksme par Marinas daiļradi: “Vissvarīgākā viņas īpašība ir radoša domāšana. Marina nemeklē vieglus ceļus, bet, lai sasniegtu iecerēto, pārvar grūtības un izrāda lielu darba mīlestību. Te slēpjas viņas galvenais potenciāls, un mēs pilnīgi pamatoti varam gaidīt no Marinas jaunus un interesantus darbus.”
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru