Īsās ziemas dienas kļūst garākas, tuvojas pavasaris, pirms gavēņa latvieši svin Meteņus. Parasti svinēšana sākas sestdienas vakarā, svētdienā ir Meteņu diena. Mūsdienu straujais dzīves ritms svinēšanas laikos ievieš nelielas korekcijas.
Meteņdienu jampadracis ar pamatīgu iztra-košanos Dagdas Priežu kalnā jeb Lubānas pilskalnā tika rīkots pagājušās piektdienas pēcpusdienā. Pēc organizatoru ieceres galvenā auditorija bija skolēni, tāpēc tika izvēlēts šāds laiks — lai bērni paspēj uz autobusu. Protams, pasākumu apmeklēja arī pieaugušie, kuri to vēlējās.
Kā tad šos svētkus svin? Meteņu dienā valda jautrība, Meteni visi gaida ar prieku, jo ar to izbeidzas garo, tumšo ziemas vakaru nodarbības, cilvēki domās pārslēdzas uz pavasara darbiem. Meteņos brauc ciemos, turklāt arī bez ai-cināšanas, cerot uz labu uzņemšanu. Sevišķi priecīgi par Meteņa atnākšanu ir bērni, un tas izpaužas viņu nodarbībās, vizinoties ar ragaviņām. Priežu kalns ir kā radīts šādam aktivitātēm: bērni brauca no kalna ragaviņās vai šļūca lejup uz dažādiem palīglīdzekļiem, pat uz muguras, saliecot to kūkumā. Laižoties no kalna, bērni centās pārspēt cits citu ātrumā, ka aizrāva sev līdzi pat dažus pieaugušos. Ticējumi vēsta, ka Meteņdienā jāvizinās ar ragaviņām, lai lini aug. Jo kalns augstāks, jo brau-ciens ātrāks, jo arī lini kuplāki un raženāki.
Vizināšanās ar ragaviņām turpinājās tik ilgi, līdz ieradās folkloras kolektīvi un ar saviem priekšnesumiem sasauca kopā skatītājus. Mūsdienās reti kurš sēj linus, tālab kolektīvi — Dagdas tautas nama folkloras kopa “Olūteņi”, Ezernieku folkloras kolektīvs un muzikanti no Dagdas “Brōļi Latgalīši” — meteņu svinētājiem novēlēja siltu vasaru un stipru veselību.
“Nāc, lācīt, paskaties, kā Dagdā gaida Meteni,” savu priekšnesumu sāka folkloras kopa “Olūteņi”. “Senie latvieši sacīja, viss jāveic līdz Meteņiem, pēc tiem jauni darbi būs. Saimniec, viss padarīts? Skat, viena linu kodaļa kabatā aizķērušies. Sadedzini ugunskurā, lai tīra istaba! Saimnieks grožus novijis? Ā, ir gan. Labi, tagad lācītis parādīs, kā jauni puiši sienu pļauj. Vai, tādi stīvi šodien esat…”
Savukārt Ezernieku folkloras kolektīvs atveda govi, turklāt slaucamu. Tikai ar slaucējiem bija pašvaki — mēģināja saimniece, mēģināja saimnieks, mēģināja palīgi, bet piena bija maz un tas, šķiet, nevienam negāja pie sirds. Nez no kurienes uzradās zīlniece, arī kaulainā ar sirpi skraidīja pa kalnu un grieza galvas, turklāt pērēji nebija ilgi jāgaida.
Meteņdienas izlielīšanās! “Manam tēvam visgarākie lini,” sauca lielībniece. “Manam vēl garāki, un zelta pogaļa galā!” otra cirta pretī. “Man vislielākās pupas!” “Bet manas vecmammas govij visgarākā aste!” “Manā dārzā visvairāk kurmju!” “Ha, mana vectēva zirgam visbaltākie zobi!”
Lielajā ugunskurā sadega cilvēku netikumi. Ziemas atvadu svētku organizētāji patiešām pacentās, lai humors, jautrība sistu augstu vilni. Līdz pat mūsdienām saglabājusies senā tradīcija pavasara iestāšanās laikā ar maģiskiem rituāliem veicināt labu ražas iznākumu. Netrūka arī paša galvenā — karstas tējas taisni no ugunskura un gardu pankūku.
Juris ROGA
0 komentāru