Indras kultūras nams savas durvis pirmoreiz plati vēris vaļā pirms 40 gadiem. Ar draugu atbalstu Indras kultūras darbinieki bija labi sagatavojušies jubilejai.
Pirmie uz sapņošanu vedināja Indras jaunie mākslinieki, kuru darbu izstāde aizpildīja foajē sienas. Tās moto: „…Indrā ir daudz māju, un katrā dzīvo sapņi, bet mums visiem ir viena māja, kurā sapņot ir viegli!” Savu sapņu pasauli centīgi būvējuši arī skolēni — Indras bērnu radošie darbi “Matemātika un origami” arī bija apskatāmi foajē. Visbeidzot atmiņām veltīts galdiņš, kurš bija noklāts ar fotogrāfiju albumiem un novadpētniecības mapītēm, kurās bija daudz izgriezumu no avīzēm par Indru un Indras ļaudīm. Te varēja novērot vislielāko cilvēku drūzmēšanos — materiālus pētīja gan jauni, gan veci, gan bērni, gan pieaugušie.
Atklājot jubilejai veltīto koncertprogrammu, iestādes vadītāja Anžela Kuzminska uzsvēra: “Šodien varam apgalvot, tā nav tikai ēka vien, šī māja ir uzbūvēta uz sapņiem! Šovakar aicinām sapņot kopā, jo dzīve bez sapņa ir kā diena bez gaismas, dzīve bez sapņa līdzinās naktij!”
Patiesi, visa šī pasaule uzbūvēta uz sapņiem. Lai koncerta vērotājiem un klausītājiem sapņotos vieglāk, kultūras iestādes darbinieki bija parūpējušies par tādu skatuves noformējumu, kas pats vedināja slīgt sapņos — kultūras nama skatuve pildīja zvaigžņoto debesu lomu. Ik pēc pāris priekšnesumiem teicēja Ilona lasīja kādu īsu fragmentu no Antuāna de Sent-Ekziperī pasakas “Mazais Princis”. Daži vārdi jāpasaka par pašu koncertprogrammu — to veidoja gan vietējo pašdarbnieku priekšnesumi, gan viesos uzaicināto amatierkolektīvu numuri.
Lai kopīgi izpildītu svētku pasākuma noslēguma dziesmu, uz skatuves tika aicināti visi koncerta dalībnieki: Indras vokālais ansamblis “Rēvija”, mākslas skolas deju nodaļas audzēkņi, līnijdeju kolektīvs ”Nekā lieka”, jauniešu kolektīvs “Indra”, kolektīvs “Viktorija” no Robežniekiem, kolektīvs “Blāzma” no Izvaltas, kolektīvs “Harmonija” un jauniešu deju grupa no Skaistas, Grāveru deju grupa, kolektīvs “Daugaviņa” no Piedrujas. Līdz ar kolektīviem iznāca arī viņu vadītāji un tautas namu vadītāji. Nevarēja atbraukt, bet domās pievienojās jubilāriem un visiem viņu sveicējiem “Večerinka” no Svariņiem, “Paziņas” no Asūnes, “Danceri” no Šķaunes un kolektīvs “Zvoņņica” no Šķeltovas.
40 gadu laikā Indras kultūras namā strādājuši daudzi radoši cilvēki. Anžela Kuzminska kultūras manu vada 14 gadus. Viņa pateicās novada domes vadībai un Indras pārvaldes vadītājai Ērikai Gabrusānei par to, ka šajā sarežģītajā laikā tomēr izdevās saglabāt draudzīgo komandu. Anžela nosauca katru kolektīva darbinieku vārdā un uzvārdā, aicināja saņemt nelielas pateicības dāvaniņas. Pēc tam arī pati sāka pieņemt apsveikumus, kuru netrūka, un pats galvenais — visi nāca no tīras sirds, saviļņoja līdz pat asarām. Tovakar izskanēja daudz skaistu vārdu un laba vēlējumu ne tikai kultūras darbiniekiem, bet arī skatītājiem, kuri patiesībā ir galvenie soģi.
Viena no pirmajām sveicējām bija Indras pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne: “Esmu ļoti priecīga, ka atbraucāt no tuvas un tālākas apkārtnes tik aukstā laikā, lai sasildītu mūsu sirdis. Īpaša pateicība šodien pienākas Anželai, bez kuras prāta spējām un smagā darba nekā nebūtu. Liels paldies viņas draugiem un domubiedriem. Es domāju, ka sapņi, kurus šovakar šeit izsapņojām, piepildīsies, jo kopā sapņoja daudzi cilvēki!” Gabrusānes kundze no pagasta pārvaldes iestādes jubilejā kolektīvam pasniedza dāsnu dāvanu — veļas automātu — un darīja zināmu, kāda būs novada domes dāvana (tiks apmaksāts kultūras nama tehnikas remonts). Pēc koncerta amatierkolektīvi tika aicināti uz tējas tasi otrajā stāvā, bet zālē tikmēr tika bīdīti krēsli un uz skatuves uzstādīta diskotēkas aparatūra. Līdzās tagadējam dīdžejam Mārim Kuzminskim pie disko pultīm stājās Indras kultūras nama pirmais dīdžejs Valentīns Petunovs, kurš savā laikā diskotēkas rīkoja gan kopā ar Josifu Mančinski, gan viens pats līdz pat 1995. gadam. Valentīns gan vairs neatceras, kā noritējusi viņa pirmā rīkotā diskotēka, tomēr dažas pagātnes nianses no atmiņas nav izplēnējušas.
“Savu pirmo diskotēku novadīju skolā, bet kultūras namā sāku oficiāli strādāt, mācoties 8. klasē. Man jau bija 16 gadu, bija oficiāla atļauja atrasties kultūras namā līdz pusnaktij, bet kur pusnakts, tur jau viens, divi un trīs naktī. Jau tas vien šķita kaut kas vērtīgs, jo tajā laikā pārējiem skolēniem bija ļauts uzturēties ārpus mājas kultūras iestādē līdz plkst. 22. Galvenais nosacījums, ko man izvirzīja — lai tas negatīvi neatsaucas uz skolas programmas apguvi. Ar skolas programmu man viss bija kārtībā. Turklāt es pelnīju 40 rubļus mēnesī — skolēnam tā bija liela nauda, bet pats galvenais, ka tā bija paša nauda. Kur gan tagad bērns var to nopelnīt? Tie bija skaisti gadi!”
Juris ROGA
0 komentāru