Konkursā “Gada labākais lauksaimniecības kooperatīvs” par vienu no gada labākajiem Latgales kooperatīviem atzīta Andrupenes pagasta piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība (PKS) “Avots”. Šo konkursu organizēja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija ar mērķi noteikt veiksmīgi strādājošos un augošos lauksaimniecības kooperatīvus Latvijā. Svinīgais pasākums, kurā kooperatīva valdes priekšsēdētājai Valentīnai Avgustovai pasniedza diplomu un ziedu pušķi, notika ārpus Rīgas, kompleksā „Ratnieki” Līgatnes novadā.
Šogad PKS “Avots” aprit 18 gadu — cilvēka dzīvē tā ir pilngadība. Kooperatīvs darbojas kopš 1993. gada, to veido 296 biedri. Lai varētu aizstāvēt savas un savu biedru intereses, 2003. gadā kooperatīvs iestājās Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijā, līdzko tā tika izveidota un sāka darbu.
PKS “Avots” ir ieguvis atzīta koo-peratīva statusu, kas ļauj pretendēt uz subsīdiju vai Eiropas projektu naudu. Bijušajā Krāslavas rajona teritorijā šāds kooperatīvs ir vienīgais. Visi citi piensaimnieku koope-ratīvi izjuka, arī Latvijā tie juka un bruka, veco ir ļoti maz, daudzi ir no jauna izveidoti. PKS “Avots” savāc pienu no Andrupenes, Andzeļu, Konstantinovas, Dagdas, Priežmales, Aulejas pagasta ļaudīm, tam ir klienti arī Rēzeknes novada Mākoņkalnā, Aglonas un Kapiņu pagastā.
Uzņēmumam ir divas piena automašīnas GAZ-3307, pavasarī būs vēl viena šādas markas lietota automašīna. Visas trīs ir darbināmas ar gāzi, jo mūsdienās darbināt dzinēju ar benzīnu būtu liela izšķērdība. Valentīna uzsver, ka ne sevišķi izcilajiem mūsu ceļiem šīs mašīnas ir vislabākās, jo ir izturīgas. Rietumvalstu ražotais transports piena pārvadāšanai ir dārgs un arī ekspluatācijā nav lēts. Kooperatīvs nodarbina nepilnu desmitu cilvēku, tas nozīmē garantētus ikmēneša ienākumus turpat desmit lauku ģimenēm. Plus ienākumi iedzīvotājiem, kuri caur kooperatīvu realizē savu saražoto pienu, plus pašu galdam saražotā piena produkcija, kas nav jāpērk veikalā. Laukos viņiem vispār nav iespēju nopelnīt tik lielu naudu. Kooperatīva loma ģimeņu iztikšanā nav apšaubāma, bet tieši šis kooperatīvs brīvprātīgi ir uzņēmies arī sociālo funkciju, ja var vilkt šādas paralēles. Lieta tāda, ka daudzi lieli kooperatīvi savās rindās uzņem tikai sev izdevīgus biedrus, proti, tos, kuri ražo kādu pustonnu un vairāk piena diennaktī un nebrauc pie sīkražotājiem. PKS “Avots” neatsaka nevienam savam biedram, brauc arī pēc desmit litriem un pat mazāka apjoma, kad govis iet uz cietstāvēšanu. Tiesa, mašīna nespēj piebraukt pie katras lauku sētas, ir cilvēki, kuriem pašiem jānes kannas rokās kādu gabaliņu līdz mašīnai. Šādi piena ražotāji kooperatīvam nav diez cik ekonomiski izdevīgi, bet arī šiem cilvēkiem ir no kaut kā jādzīvo. Pateicoties šādiem maziem kooperatīviem, kuri savāc pienu no maza- jiem ražotājiem, nav izjukušas mazās saimniecības.
Valentīna: “Pēdējā laikā biedru skaitam ir tendence samazināties, jo no aprites iziet sīkās saimniecības un vietā veidojas apjomos lielākas. Gados vecāki ļaudis, kuri tur vienu, divas gotiņas, pakāpeniski atsakās no piena lopkopības, viņu vietā stājas cits ražotājs jau ar lielāku produkcijas daudzumu. Tālab piena daudzums mums palielinās, lai gan biedru kļūst mazāk. Mēs strādājam ar mazajiem ražotājiem, tādējādi ļaujam izdzīvot mazajām saimniecībām. Daudzus lielos kooperatīvus šokē, kad nosaucam savu biedru skaitu un savāktā piena apjomu: biedru — daudz, piena — maz, kilometrāža — liela. Katru dienu piena mašīna nobrauc 250 km.
Mūsu biedri ir atsaucīgi un uzticami, viņi priecājas, ka ir iestājušies PSK “Avots”, jo nu jau ir tā, ka iespējas uzņemt jaunus biedrus kļuvušas ierobežotas. Pagaidām nepietiek autotransporta, lai būtu droši, ka paņemsim visu pienu. Tā kā esam uzņēmušies atbildību par saviem biedriem, nevaram kādu izslēgt tikai tādēļ, ka mašīnā nevar iepildīt visu pienu. Tāpēc tagad iegādāsimies trešo mašīnu, bet šis lēmums drīzāk ir kā sociālā palīdzība. Varbūt mašīnu arī piepildīsim, taču nobrauktie kilometri un degvielas patēriņš noēdīs gandrīz visu ieguvumu. Mēs nevaram paplašināties tādos apjomos, kā to spēj lielie kooperatīvi, bet nevaram arī darīt pāri saviem cilvēkiem. Mēs arī cenšamies izglītot savus cilvēkus, kā pareizi strādāt ar pienu, kā to saglabāt svaigu, labas kvalitātes. Sniedzam konsultācijas, piedāvājam dažādu informāciju. Visu, ko vien varam, palīdzam. Ja jau pavisam kāds nevēlas izglītoties un mainīties laikam līdzi, tad nākas viņu izslēgt un pienu neņemt. Bet visos 18 gados tādi gadījumi saskai- tāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Par to, ka mūsu ļaudīm piemīt augsta darba kultūra, jāpateicas Jānim Brilam. Tieši viņš pieradināja pie darba un pareiza darba. Laiku pa laikam mūspusē var dzirdēt: “Ja sovhoza laikā tu tā apstrādātu tīrumu, Brils tevi sen sodītu!” Šis teiciens veiksmīgi darbojas šobaltdien. Daudziem darba kultūra ir asinīs — viņi ne tikai sovhoza tīrumu, bet arī savu lauku neatļāvās apstrādāt pavirši. Protams, kas tajā laikā negribēja neko darīt, arī tagad nedara, bet paviršība pie mums neiet cauri.”
Juris ROGA
0 komentāru