Ziemas pirmā puse šoziem bija barga: diennakts vidējā gaisa temperatūra valsts teritorijā bija krietni zemāka nekā iepriekšējos gados. Bet pēc Jaungada svētkiem Latvijas iedzīvotāji bija šokēti nevis par lielu salu, bet par skaitļiem, kurus ieraudzīja savos rēķinos par apkuri: tie bija par desmitiem procentu augstāki nekā par novembri. Starp citu, daudzējādā ziņā tas izskaidrojams tieši ar klimatiskajiem apstākļiem, jo, ja novembrī diennakts vidējā gaisa temperatūra, piemēram, Krāslavā saskaņā ar sinoptiķu oficiālajām ziņām bija +2,8 grādi Celsija, tad decembrī jau -7,4 grādi Celsija.
Turklāt ir zināms, ka apkures tarifs (un laika apstākļiem ar to nav nekāda sakara!) dažādās mūsu valsts pašvaldībās atšķiras, reizēm pat ļoti būtiski. Piemēram, atbilstoši pēdējiem datiem par to, lai sasildītos, Cēsu iedzīvotāji maksā visvairāk Latvijā — 50,94 latus par mega- vatstundu. Bet vislabākā situācija ir Mālpilī (30,58 lati par megavatstundu). Kas tad ir šādas cenu atšķirības iemesls mūsu nelielās valsts mērogā?
* * *
Atbildi uz šo tiešo jautājumu arī gribēja saņemt mūsu lasītāja, kura iesniedza redakcijai sarakstu, palūdzot izskaidrot tā saturu. Īsi sakot, šajā sarakstā parādīta maksa par apkuri 15 dažādās mūsu valsts pilsētās, turklāt Krāslava atrodas ar 13. numuru. Vispār, ja ticēt šai informācijai, maksa par MwH (megavatstundu) pie mums ir gandrīz vai viena no visaugstākajām valstī — 39,82 lati (bez PVN). Un šajā rādītājā mēs apsteidzam tādas pilsētas kā Balvi, Mālpils, Ludza, Valka, Kuldīga un citas.
Tā kā šī problēma nav jauna un tarifu sakarā iedzīvotājiem radies visai neskaidrs priekšstats, bija nolemts nevis minēt, bet vērsties ar konkrētu jautājumu apkalpojošajā uzņēmumā, tas ir SIA “Krāslavas nami”.
Uzņēmuma valdes loceklis Valērijs Maslovs bija ne mazums pārsteigts par informāciju, kas sniegta sarakstā. Un ne tikai tāpēc, ka norādītie skaitļi neatbilst patiesībai. Pārsteidza norādīto pašvaldību skaits — pavisam 15. Kā atbildi uz šo jautājumu Maslova kungs demonstrēja apstiprināto apkures tarifu sarakstu 2010./2011. gada sezonā — turklāt nevis 15 pilsētās, bet gan 31 pilsētā (to izstrādājusi Latvijas siltumenerģijas piegādātāju uzņēmumu asociācija). Un te Krāslava ieņem 14. vietu (sk. tabulu), tas ir, uz pārējo pilsētu fona izskatās pilnīgi cienīgi.
Maslova kungs uzskata, ka pašreizējie tarifi nevienam nedrīkst būt jaunums, jo tie ir spēkā jau vairākas apkures sezonas. Izņēmums ir pagājušā 2009./2010. gada sezona, kad uzņēmums rada iespēju uz laiku pazemināt maksu par apkuri no 39,82 līdz 34,50 Ls/Mwh, jo bija brīvi līdzekļi, kas tika ieekonomēti, pazeminot šķeldas cenu tajā periodā, ko arī tika nolemts novirzīt šiem mērķiem. Turpretim šogad nācās atgriezties pie iepriekšējiem sabiedrisko pakalpojumu regulatora apstiprinātajiem izce- nojumiem.
Pēc V. Maslova viedokļa maldās tie, kuri uzskata, it kā apkurināt dzīvokļus ar šķeldu ir krietni izdevīgāk nekā ar gāzes palīdzību, respektīvi, apkures cenai pie mums jābūt zemākai, ko acīmredzot arī domāja lasītāja, kura vērsās redakcijā. “Zaļais kurināmais” nebūt nav neizsīkstošs siltumenerģijas avots, kā to dažas gudras galvas šobrīd mēģina paskaidrot. Turklāt šī kurināmā veida cena dažos pēdējos gados, kad pilsētā katli strādā ar šķeldu, ievērojami paaugstinājās no uzņēmuma neatkarīgu apstākļu dēļ — to diktē piegādātāji, neņemot vērā dažādus faktorus (un pirmām kārtām, protams, ekonomisko). Pilnīgi iespējams, ka tuvākajā perspektīvā vienas siltumenerģijas vienības ražošanas vērtība, izmantojot šķeldu un gāzi, izlīdzināsies (daudzas katlu mājas valstī taču pāriet uz šķeldu, kas paaugstina pieprasījumu un atbilstoši tam cenu). Tāpēc likumsakarīgi, ka siltumenerģijas tarifi var tikt pārskatīti katru gadu pirms apkures sezonas sākuma, kad ir zināmas kurināmā cenas.
V. Maslovs: “Atgriežoties pie jūsu lasītājas iesniegtā saraksta, varu iedomāties, kāpēc daudzām pašvaldībām cenas par apkuri ir zemākas nekā pie mums. Lieta tāda, ka daudzās pašvaldībās jau pirms 5 – 7 gadiem pilnībā tika rekonstruētas siltumapgādes sistēmas, turklāt ar no- teikumiem, kas ir ļoti izdevīgi uzņēmumiem, tas ir, ar minimālu līdzfinansējumu no paša uzņēmuma puses, galvenokārt pateicoties valsts atbalstam. Diemžēl Krāslava neiekļuva laimīgo pilsētu skaitā. Tāpēc grūti ir salīdzināt Krāslavu ar šīm pašvaldībām — der tikai paskatīties, kādi siltuma zudumi ir pie viņiem, bet kādi — pie mums? Ar šo faktu, apstiprinot tarifus, ir jārēķinās, jo siltuma ražošanas cena katlu mājā pie mums praktiski vienāda. Pašlaik vairs nav jēgas paļauties šajā jautājumā uz valsts atbalstu — siltuma ražošana un piegāde pilnībā nostādīta uz komerciāla pamata — nekādu pa- līdzību no valsts vai pašvaldības nenākas gaidīt. Tas ir, uzņēmums var operēt tikai to līdzekļu ietvaros, ko saņem no siltumenerģijas ražošanas. Pašu spēkiem uzņēmums ik gadus nomaina nelielus siltumtrašu iecirkņus. Taču ierobežoto līdzekļu dēļ šis process vēl būs diezgan ilgs. Pagājušajā gadā uzņēmums iesniedza projektu, lai saņemtu Eiropas fondu līdzfinansējumu siltumtrašu rekonstrukcijai, diemžēl projekts nesaņēma atbalstu. Tagad iesniegts kārtējais projekts, lai piesaistītu Eiropas fondus, šobrīd tas ir izskatīšanas stadijā.
Starp citu, arī Eiropas līdzfinansējums nevar kļūt par glābiņu, jo maksimāli tiek līdzfinansēti 40% no projekta vērtības. Pārējo nāksies ņemt kredītā, attiecīgi maksājot procentus, tāpēc šādas programmas realizēšana diez vai pazeminās tarifu. Lai gan siltumtrašu rekonstrukcija, bez šaubām, ir nepieciešama to neapmierinošā fiziskā stāvokļa dēļ.”
Marina NIPĀNE
0 komentāru