Pirms divdesmit gadiem
1991. gada hronika.
1. janvāris. Rīgas OMON saskaņā ar LKP CK rīkojumu ieņem Preses namu.
13. janvāris. PSRS karaspēka daļas uzsāk vardarbības akcijas Viļņā. Tiek būvētas aizsardzības barikādes Rīgā.
20. janvāris. OMON un PSRS specdienesti uzbrūk Latvijas Iekšlietu ministrijai. Bruņotu provokāciju inscenējumi, kurās gāja bojā pieci cilvēki.
3. marts. Latvijas iedzīvotāju aptauja par attieksmi pret LR neatkarību.
19. augusts. Valsts ārkārtas komiteja organizē valsts apvērsumu Maskavā. OMON ieņem Latvijas radio un televīzijas ēkas.
21. augusts. Plkst. 13.10 Augstākā Padome pieņem Latvijas pilnīgas neatkarības Deklarāciju. Pučs beidzas ar izgāšanos.
Augusts — septembris. Latvijas valsts neatkarības starptautiskā atzīšana.
Savā grāmatā “Gadījuma karakalps” Dainis Īvāns raksta, ka ne jau viņš un ne tikai Tautas fronte cēla barikādes. Tagad mēs zinām: pēdējos gadu desmitos nekādi pasākumi, pat vasaras dziesmu svētki nesaistīja un nesaliedēja cilvēkus tā, kā diennakts dežūras janvāra otrajā pusē, kad cilvēki aizstāvēja savu pašcieņu un izvēles brīvību, jo barikādes nebija tukša dižošanās vai neiecietīgu valsts vadītāju neadekvāta reakcija uz notiekošo, kā to mēģināja parādīt skeptiķi.
Barikādes — tas ir mūsu spēju un godīguma piemērs. Visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem tas bija nesavtības un īsta patriotisma tests, un mēs to izturējām spīdoši.
Cik mazsvarīgi un nenozīmīgi toreiz tūkstošiem cilvēku šķita viņu personīgais komforts un manta un cik cēla bija lielās kopības un savas cilvēciskās taisnības izjūta. Tika aizmirstas nacionālās un politiskās nesaskaņas, tika aizmirstas sociālās atšķirības. Tauta bija vienots organisms, kura šūnas cīnījās par atdzimšanu. Kur tad palika tie, kuri tolaik bija gatavi atdot Latvijai visu?
Mūsu atmiņu ugunskuri
Divdesmit gadi, kas pagājuši kopš 1991. gada kā lūzuma gada janvāra notikumiem Latvijai, ir barikāžu un visas tautas kustības kulminācijas laiks augstākā mērķa — Latvijas neatkarības labad. Neaizmirstamajā 20. janvāra dienā Doma laukumā barikāžu uguni iededzināja Prezidents Valdis Zatlers, Rīgas mērs Nils Ušakovs, Latvijas Tautas Frontes vadītājs 1991. gadā Romualds Ražuks un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais.
Piemiņas pasākums ar barikāžu dalībniekiem notika arī Krāslavā, uz kuru ieradās to notikumu liecinieki, kuri dzīvo bijušā Krāslavas rajona teritorijā. Par tā laika notikumiem ar pulvera un asiņu smaku ir stāstīts un rakstīts daudz. Svarīgi ir saprast galveno: mūsu mazā brīvību mīlošā Latvija savā cīņā par valstiskuma atjaunošanu būtībā bija pulvera muca — Rīgā bāzējās Baltijas kara apgabala štābs. Nebija ne mazāko šaubu: pēc asiņainajiem notikumiem Tbilisi un Viļņā par nākamo iebaidīšanas objektu kļūs mūsu republika. Latvijas Tautas Frontes stihiskā tapšana, tāpat kā masu manifestācijas ar lozungu “Vienoti Latvijai!” pārliecināja par galveno: dažādu tautību un ticību cilvēki nostājās plecu pie pleca augstākā mērķa — Brīvības — vārdā. Par to pie simboliskā ugunskura kultūras namā runāja daudzi to notikumu dalībnieki, kas risinājās pirms divdesmit gadiem, bet pirmais bija Donāts Dilba, tolaik LTF rajona nodaļas valdes loceklis. Ādolfs Ločmelis, kurš uzstājās pie mikrofona, uzsvēra, ka izšķirošajās dienās, kas bija neziņas, satraukuma un briesmu pilnas, no visām Latvijas malām uz Rīgu, uz priekšējām pozīcijām devās īstie patrioti. Ne ar pavēlēm un komandām, bet pēc sirds aicinājuma. Pateicības vārdi jāsaka jubilejas pasākuma vadītājai Ingai Kavinskai, kura prata emocionāli vadīt dialogu gandrīz ar visiem galvaspilsētas barikāžu dienu dalībniekiem. Daudzi pateica vissāpīgāko: ne visas to dienu cerības ir piepildījušās. Atmodas ideālus nodeva citi cilvēki, kuri tiecās pie varas savtīgos nolūkos. Izskanēja retorisks jautājums: “Kāpēc interfrontieši ieguva Latvijas pilsonību, bet daži cīnītāji par neatkarību to neieguva?”
To neaizmirstamo notikumu dalībnieks priesteris Alberts Cimanovskis pauda drosmīgu domu par to, ka tautas vienotības labad pienācis laiks dot pilsonību tiem, kuri sen dzīvo Latvijā un gatavi kalpot tai pēc labākās sirdsapziņas.
Izskanēja ne mazums apsūdzības vārdu, kas bija adresēti Saeimai un valdībai. Barikādes radušās atkal — starp varu un tautu, bet starp bagātajiem un mazturīgo milzīgo masu izveidojies īsts bezdibenis. Turklāt barikāžu dalībnieki spī- tīgi atkārtoja, ka jaunu briesmu gadījumā viņi gatavi aizstāvēt dzimteni, nevis valdošo eliti.
To nevar aizmirst
Viss paiet, taču vissvarīgākie laika etapi kļūst par vēsturi. Tāpat kā janvāra barikāžu dalībnieku vārdi. Pie mikrofona šie cilvēki bija lakoniski. Pēc tikšanās beigām Bērziņu pagasta pārstāvis Viktors Spila iedeva man lapiņu ar savu atmiņu pierakstu.
“Atmiņas par 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā. Barikāžu dienās man bija gandrīz 44 gadi. Tā kā es biju aktīvs tautfrontietis kopš 1988. gada un zemnieks īpašnieks kopš 1989. gada, un ģimenē auga maza meita, un man jau bija izteikti draudi par izsūtīšanu uz Sibīriju (ir atrasti saraksti), tad es uzreiz pieņēmu lēmumu braukt uz Rīgu, piedalīties un aizstāvēt sevi, mūsu valsti, karogu.
No mūsu rajona bija daudz cilvēku, arī mans vecākais brālis Antons. Jau janvāra sākumā man bija informācija, kas notiek valstī, Rīgā un kaimiņos — Lietuvā. Tur dzīvoja manas sievas tuvie radinieki: māte, māsa un mūsu pilngadīgais dēls Ēriks (toreiz viņam bija 18 gadu) un mēs kaut kā sazvanījāmies. Rīgā arī dzīvoja man tuvie radinieki — māsa un viņas ģimene, citi radi. Mājās laukos man palika sieva ar meitiņu un mana mamma. Es aizbraucu uz Rīgu 12. janvārī un atgriezos 22. janvārī, un man bija tas gods sargāt Augstāko Padomi, tagadējo Saeimas namu.
Toreiz mēs visi bijām vienā pusē, nešķirojām tautību un sociālo statusu. Pašlaik daudz kas man nav pieņemams, ļoti daudz nabadzīgo un daudz miljonāru, birokrātu, ierēdņu visos līmeņos, netaisnīga atalgojuma sis- tēma.
Birokrātu kungi, padomājiet: var arī pakrist, grūti būs celties un dabūt uzticību. Bet vienalga par spīti valdošajai netaisnībai, ja vajadzēs, es ietu sargāt Latviju. Ceru, ka tā darītu daudzi.”
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru