Dzīve ir drūma tikai tad, ja cilvēki paši nododas grūtsirdībai. Skaidri atceros divdesmitā gadsimta beigu posmu, kas nebija labākie laiki jaunākajā vēsturē, it īpaši Latgales nomalē.
Bieži apmeklējot Svariņus, pirms jaunās tūkstošgades sākuma es pastāvīgi iegriezos vietējā bibliotēkā, kur Ludmila Paskačima reizēm stāstīja man par pašdarbnieku nedrošajiem eksperimentiem uz lauku skatuves. Es sapratu, ka domubiedru kolektīvs Ernas Šļahotas vadībā sācis meklēt savu radošo rozīnīti. Un, kā zināms, tas, kurš meklē, vienmēr atrod. Tā arī iznāca: tieši pirms desmit gadiem (ne jau bez grūtībām) tapa ansamblis “Večerinka”, kurš ar laiku guva daudzu tūkstošu skatītāju mīlestību un atzinību. Pirmajā sastāvā bija seši pašdarbnieki, bet tagad viņi uzstājas septiņi. Desmit gados, kas aizritēja nemanot, skatītājiem sagādāja prieku 19 skatuves amatieru. Jā, jā, ansamblis mazliet tiek pārveidots, taču tas nezaudē māksliniecisko jaukumu un oriģinalitāti. Desmitiem reižu es redzēju ansambli uz lielām un mazām skatuvēm un dzirdēju skatītāju lūgumus atkārtot.
Tiem, kuri vēl nav aplaudējuši kolektīvam no Svariņiem, paskaidrošu populāro numuru galveno jēgu. Daudzām pazīstamām un iemīļotām, sirsnīgām me-lodijām skanot, uz skatuves spilgtos tērpos iznāk sešas daiļā dzimuma pār- stāves un viens puisis. Turklāt kāds! Ivanā Jančenko zālē iemīlas dāmas no pirmā skatiena, tikai tas ir veltīgi: tikumības ievērošanai uz skatuves un skatītāju rindās vienmēr vērīgi seko Ivana dzīvesbiedre Oksana. Šim pārim starp septiņiem, manuprāt, ir iedzimts talants uz dejošanu. Jubilejas apsveikumā Anžela Kuzminska apstiprināja: Indrā tiešām dzīvo kāda dāma, kuras sirdi salauzis pirmais puisis ciemā. Protams, no Svariņiem.
Ar ko izskaidrojams ansambļa “Večerinka” pastāvīgo panākumu noslēpums? Teikšu godīgi: ne jau ar pārāk augstu dejas mākslu, bet gan ar jebkura numura noslīpēšanu, kad katra horeogrāfiskā kompozīcija pārvēršas par mazu izrādi. Viņi netēlo lomas, bet dzīvo uz skatuves, kas arī valdzina sirdis. Joks vai, 123 uzstāšanās desmit gadu laikā, un vairākums — vieskoncerti! Slava un atzinība ir šīs estrādes studijas pastāvīgas pavadones. Ludmila Urtāne no Dagdas izdarīja svarīgu publisku precizējumu: ansambļa “Večerinka” dalībnieki vienpadsmit reižu dāvāja prieku sociālās aprūpes centra “Ābeļdārzs” iemītniekiem! Viesi no Indras nebija pārsteigti: pierobežas stacijā dejotāji no Svariņiem festivāla “Latgales vainags” laikā reģistrēja divpadsmito uzstāšanos! Jeļena Stašūne, zemnieku saimniecības “Rudo kumeļu pauguri” īpašniece, pie mikrofona atzinās, ka vasarā rikšotāju sacensībās Dagdā pirmo reizi noskatījās ansambļa “Večerinka” koncertu, un viņai tā iepatikās, ka gribējās sagatavot jubilāriem divkāršu dāvanu. Pirmkārt, viešņa no Kaunatas solījās pavasarī uzdāvināt šķirnes ķēvīti ar iesauku Večerinka. Te tūdaļ sarosījās Anatols Viškurs, kurš pirms tam uzdāvināja jubilāriem Amerikas tīršķirnes bullēnu. Bet dot vārdu tam aizmirsa. Nolaidību nācās labot visai zālei, un raibais skaistulis ir Obams. Par otro Kaunatas pārsteigumu mazliet vēlāk.
Svinību gaviļnieki, mainot tērpus, nenogurstoši dejoja uz skatuves, un kaut kā nemanot atskaites koncerts no horeogrāfiskā pārtapa humoristiskajā. Te tad arī pēc pilnas programmas uzstājās Gunepka Cibuļņeica no Skaistas pagasta Zapozdunu sādžas. Šoreiz lauku zvaigzne runāja maz, toties daudz dejoja. Dejas gluži kā no lauku realitātes — sešdesmit un septiņdesmit gadus veca jaunatne un supermoderni ritmi. Žēl tikai, ka Skaistai nebija sava Ivana vai Jāņa, taču situāciju glāba Anatols Viškurs no “Brīvības”. Pēc breikdanča gandrīz guļus pazīstamais šovmens nekādi nevarēja izkļūt no horizontālā stāvokļa. Neatliekamā palīdzība bija klāt ātrāk nekā dzīvē. Palīdzēja Gunepka, kura tagad kļuva par tautas dziednieci. Pēc injekcijas ar zirga šļirci Anatols ne tikai uzrausās kājās, bet uzlidoja virs zāles.
Tālāk viss sajaucās jautrā karuselī. Šķeltova un Šķaune apsveikuma runas teica korī, jo abi ciemati sākas ar burtu “š”. Īsti vietā “Zvoņņica” sāka dziedāt: “Bet tu ielej man vīnu!” Galdi burtiski lūza no cienastiem, glā-zēs dzirkstīja šampanietis, un nekas neliecināja par krīzes laiku. Dziedāja Izvalta, Asūne un Robežnieki, dejoja Indra. Oficiālas apsveikuma runas teica Sandra Viškure un Jā-zeps Dobkevičs. Galvenais brīnums notika nevis pusnaktī, bet mazliet agrāk. Pie galvenās ieejas piebrauca Kaunatas stikla kariete, kurā jubilāri izbrauca nevis vienu, bet divus goda apļus. Un notika brīnišķīga pārtapšana: “Večerinkas” dāmas, kuras kļuva jaunākas par gadiem divdesmit, uznāca uz skatuves tādos mini-svārkos, ka es pat aizmirsu par fotoaparātu…
Burvju kariete vienā mirklī padarīja jaunāku arī galveno kultūras ekspertu: Jāzeps Dobkevičs, atgriežoties jaunībā, ar izteiksmi nolasīja Demjana Bednija dzejoli. “Jaunbagātnieks” Viškurs iebilda: kāpēc mums vajadzīgi nabagi dzejnieki (“Bednijs” tulkojumā “nabadzīgs”) — tagad nav tie laiki! Un papildināja: “Gana ansamblim “Večerinka” sniegt vieskoncertus Latvijā, jums jābrauc uz ārzemēm. Par sponsoru nav jāuztraucas. Bet “saimnieka” vārds ir likums. Te zālē nogranda aplausi, kas pārgāja ovācijās — gluži kā partijas kongresā Brežņeva laikos. Un ansamblis “Viktorija” no Robežniekiem nodziedāja pravietiskus vārdus, vēlēdams “Večerinkai” vieskoncertus dienvidu zemēs, lai varētu pulcināt skatītājus Ēģiptes zālēs un pārvest mājās gan naudu, gan zīdu.
Atklāti sakot, es nodomāju, kaut tikai ārzemju turnejas laikā mūsējie neaizkavētos zemeņu laukā vai sēņu audzēšanas siltumnīcā. Ansambļa “Večerinka” dalībnieces Rita Ruža, Oksana Jančenko, Tamāra Kornikova un Olga Ruža sen sapņo par pastāvīgu labi atalgotu darbu — ar koncertiem paēdis nebūsi…
Laimīgo skaitā, kuri saņem algas, ir tautas nama un estrādes studijas vadītāja Erna Šļahota, bibliotekāre Ludmila Paskačima un meža menedžeris Ivans Jančenko. Bet arī viņi nedzīvo bagāti.
Senie draugi no Svariņiem publiski pateicās man par ansambļa “Večerinka” reklāmu, bet es esmu pārliecināts, ka sliktu preci nav iespējams izreklamēt. Viss panākams ar darbu un neatlaidību, kas vairākkārt tika uzsvērts svētku pasākumā.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru