Atmodas laikā Dmitrijs Čumiks strādāja fotoateljē kā profesionāls fotogrāfs — viņš savulaik absolvējis Rīgas 34. pilsētas profesionāli tehnisko paraugskolu. Sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas laikā Dagdā viņa uzdevums bija fotografēt un saglabāt šos attēlus vēsturei. Kādas ir viņa atmiņas, dziļākie iespaidi par to dienu notikumiem?
— Sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana tika nopietni gatavota, atceras Dmitrijs. Pirms tam sapulcējāmies kopā domubiedri, apspriedāmies. Es biju viens no pirmajiem, kurš redzēja no Rīgas tikko atvesto Latvijas brīvvalsts karogu. Iedomājieties tās emocijas! Uz visām ēkām plīvoja vecais Padomju Latvijas karogs, bet jūsu priekšā ir jaunais, kuru Dagdā un visā rajonā neviens vēl pat acīs nav redzējis! Pasākumā fotografēju ar “Zenit” spoguļkameru uz melnbaltās fotolentes. Nofotografēju visu, ko plānoju un gribēju — izdevās gana liela fotoreportāža.”
— Pēc tautības tu esi krievs, tomēr, kā daudzi cittautieši, aktīvi atbalstīji Latvijas Tautas fronti. Kāpēc atbalstīji latviešu paustās alkas pēc neatkarības, kur ir tā sāls?
— Mani vispār pārsteidz šādi jautājumi: esmu tāds pats pamatiedzīvotājs, kā ikviens šeit! Tas viss toreiz notika manā dzimtenē, un es stāvēšu malā? Jūs kā to domājat! Klusībā stāvēt maliņā — pat tādu domu nepieļāvu! Jā, tauta tolaik sadalījās divās nometnēs. Vieni ļoti gribēja pārmaiņas, atbalstīja tautfrontiešus un paši darbojās. Tāda bija kopējā atmosfēra — visi gaidīja pārmaiņas, juta, ka vecais aiziet projām, gribēja uzsākt jaunu dzīvi jaunā valstī. Un bija tādi, kam tas ļoti nepatika. Varam vērtēt dažādi cilvēku rīcību, kuri norāva karogu, bet mums to vajadzēja paredzēt. Mums tas bija jāparedz. Neaizmirstiet arī, ka tajā laikā pastāvēja tāda organizācija kā Valsts drošības dienests.
— Kas pārsteidza karoga pacelšanas dienā?
— Cilvēku sanāca ļoti daudz. Mēs prognozējām, ka tautas būs daudz, bet neviens negaidīja, ka mūs atbalstīts tik masveidīgi. Mēs paši jau faktiski ne no kā nebaidījāmies, sabiedrībā ritēja neatgriezeniski procesi, neviena struktūra tos vairs nevarēja apturēt. Šī sapratne iesakņojās arī pārējos cilvēkos.
— Varbūt muļķīgi jautāt, vai mūsdienās, šajā smagajā ekonomiskajā situācijā, no savām Atmodas laika aktivitātēm neko nenožēlojat?
— Nē. Bet gaidītais nepiepildījās. Domāju, šodien to pašu tev pateiks vismaz kādi 90 procenti iedzīvotāju — viņu cerības neattaisnojās! Tā nav mūsu vai viņu vaina, tā ir noticis. Kad būsiet izstādē, ieskatieties fotogrāfijās uzmanīgāk, paraugieties, kāda vecuma ļaužu tur visvairāk. Ir daudz jaunatnes un gados vecu cilvēku, bet strādājošās paaudzes tikpat kā nav. Izpalika demogrāfiskās ķēdītes būtisks posms. Nezinu, kāpēc, bet viņi baidījās parādīties atklāti pasākumā. Turklāt es ļoti labi atceros tos, kuri bija klāt pie karoga pacelšanas! No tiem, kuri tagad ir pie varas, tur nebija neviena. Viņi atnāca pēc tam un izcēlās. Bet visu organizēja, karogu izkarināja vienkāršie Dagdas iedzīvotāji, mana vecuma cilvēki — pašam tolaik bija 21 gads. Tie, kuri visu to paveica: kā bija vienkārši darbarūķi, tā arī palika vienkāršo ļaužu kārtā. Ne par to sapņojām, ka šodien būšu ļoti pateicīgs kaimiņiem lietuviešiem, jo viņi man ir iedevuši darbu. Latvijas valsts potenciāls bija milzīgs, pie kā esam nonākuši 20 gadu laikā?
— Tu vēl fotografē kādus notikumus, pasākumus?
— Vairs nē, tikai ģimenes albumam. Bet pirmā profesija ir kā liktenis — manā dzīvē tā nospēlēja milzīgu lomu! Manas fotogrāfijas, kurās fiksēts karoga pacelšanas brīdis Dagdā, atradīsiet daudzu ģimeņu personīgajos fotoalbumos. Kad fotografēju pasākumu, bija nolemts izplatīt attēlus, jo ļoti daudzi cilvēki gribēja sev saglabāt piemiņai. Taču tās fotogrāfijas, kuras piedāvāju izstādei, pirmoreiz parādīsim plašākai publikai. Šī izstāde ir ļoti nozīmīga Dagdas un visas Latvijas vēsturē.
Milzīgs paldies jāpasaka Aivaram Arnicānam, kurš ar savu entuziasmu jau ir paveicis ļoti daudz. Viņa piemērs rāda, ka ar cilvēku atsaucību un pašvaldības nelielu finansiālu atbalstu var paveikt šķietami neiespējamo. Kad cilvēki redz, ka viņu senās lietas, dokumenti un fotogrāfijas tiks rūpīgi eksponētas un glabātas, viņi labprāt tās dāvina. Cilvēki pie mums, Dagdā, ir ļoti atsaucīgi un ar normālu attieksmi pret visu.
— Paldies par devumu Latvijas vēstures iemūžināšanā un saglabāšanā!
Juris ROGA
0 komentāru