Latvijā ir divu veidu kooperatīvi: lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS) un lauksaimniecības kooperatīvi.
Kooperatīvo sabiedrību likumā par LKPS teikts, ka tā ir kooperatīvā sabiedrība, kura sniedz pakalpojumus lauksaimniecības produktu ražotājiem, bet nenodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu. Savukārt lauksaimniecības kooperatīvi nodarbojas ar ražošanu. LPKS galvenie uzdevumi — meklēt izdevīgus realizācijas kanālus zemnieku saražotajai produkcijai, nodarboties ar izejvielu sagādi zemniekiem, sniegt dažāda veida pakalpojumus ekonomiski izdevīgai saimniekošanai. Pamatprincips — jo vairāk pārdod, jo labāka pārdo- šanas cena un jo mazākas pārdošanas izmaksas uz katru pārdoto produkcijas vienību.
Viena no tādām LPKS ir “Latgales ekoprodukti”, kas dibināta 2004. gadā. Tā atrodas Vārkavas novada Rožkalnu pagasta ”Saleniekos”. Kooperatīvās sabiedrības mērķis ir apvienot bioloģiskās lauksaimniecības nozarē Latgalē strādājošos un nodrošināt pakalpojumus viņu saražotās produkcijas pirmapstrādei, pārstrādei, fasēšanai un realizācijai. Kooperatīvajā sabiedrībā apmēram 30 biedru no Preiļu, Krāslavas, Rēzeknes un Daugavpils rajona.
Patiesībā attēlā redzamā ēka, kas atrodas Kalupes ezera pussalā, ir Paukštu dzimtas mājas “Salenieki”, tā kooperatīvam nepieder. Šeit dzīvo LPKS “Latgales ekoprodukti” priekšsēdētāja Ruta Norkārkle un viņas dēls — Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) prezidents Gustavs Norkārklis (kad nav Rīgā, protams). Kā izstāstīja pati R. Norkārkle, tad viņas pašas zemnieku saimniecība nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu: audzē liellopus, bet pusaugu telēni mūsu atbraukšanas dienā ganījās turpat ezera krastā, dažus metrus no konferenču zāles, kur apskatīšanai uz galdiem bija salikti ekoprodukcijas paraugi, bet žurnālistu fotoaparātu priekšā ilgi grozījās Latvijas zilās šķirnes telīte. Kādu kilometru tālāk bija redzamas arī govis. Topinambūru lauks gaida pavasari, kad sāksies ražas vākšanas laiks. Ceļa uz pagalmu viņā pusē jau tukšs kāpostu lauks. Vārdu sakot, aug viss, kas parasts laukos.
Savukārt kooperatīvs nodarbojas tikai ar pārstrādi: apkārtējiem zemniekiem (starp citu, Rožkalnu pagastā 95% saimniecību ir zaļās), kuri ražo sertificētu ekoloģiski tīro produkciju, vienmēr paliek pāri kādi pārsimt kilogrami dārzeņu, pupiņas, speciāli iesēti garšaugi, zāļu tējas. To visu (ko vien var kaltēt!) kooperatīvs nopērk (tikai un vienīgi no kooperatīva biedriem), veic pirmapstrādi, safasē, pieliek šiltes un realizē tirdzniecības vietās Daugavpilī un Rīgā SIA “ZT”. Nupat ir uzsākta sadarbība arī ar kosmētikas ražošanas firmu.
LPKS “Latgales ekoprodukti” sniedz pakalpojumus grāmatvedībā, kā arī transporta, šķeldotāja un dārza traktora pakalpojumus, rīko seminārus un apmācības.
Vislielākā problēma — atrast atbildīgus darbiniekus. Ne tikai tāpēc, ka apkārtnē večuki vien dzīvo un daudz tukšu, pamestu māju, bet arī tāpēc, ka gados jaunākiem daudz izdevīgāk saņemt tās pašas simtlatnieku stipendijas nekā strādāt vaiga sviedros. Laukos nav arī jaunatnes. Tieši tāpēc fasēšana notiek Rīgā, un tas ir simtprocentīgs roku darbs. Arī tas sadārdzina bioloģisko saimniecību produkciju. Bet neba jau kāds maisiem pērk. Tajās pašās nedaudzajās tirdzniecības vietās pa buntītei, pa kulītei.
Nākamajā laikraksta numura būs stāsts par rapša eļļas spiestuvi Ilūkstes tuvumā un pusotra simta kilogramu smagu aitu audzēšanu.
Ērika STEPIŅA
0 komentāru