Es, zemnieku saimniecības “Plociņi” (Ūdrīšu pagasts) īpašnieks Ivans Masļakovs, gribētu ar laikraksta “Ezerzeme” palīdzību noskaidrot situāciju, kas man radusies. Bet konkrēti: mūsu saimniecība pēdējā laikā faktiski baro mežacūku baru. No tām nav nekāda glābiņa, ko iesēsi, visu iznīcinās līdz pēdējam. Saimniecība noslēdza līgumu ar pagasta mednieku kolektīvu (vadītājs Bulavska kungs) par sakņu dārzu aizsardzību. Taču faktiski neviens ar šo problēmu nenodarbojas. Mūsu saimniecība atrodas dabas parka “Daugavas loki” teritorijā. Cik ilgi mēs apgādāsim ar barību mežacūku barus? Iespējams, ka par to atbildīgie cilvēki varētu paskaidrot man.
Ūdrīšu mednieku kolektīva “Vāvere” vadītājs Anatolijs Bulavskis šo situāciju komentē šādi: “Neapstrīdu to, ka šīs pretenzijas ir pamatotas, meža zvēri pār- rok izmantojamās platības, un to īpašniekiem ir pilnas tiesības justies neapmierinātiem. Turklāt problēma skar ne tikai mūsu pagastu. Tas tajā gadījumā, ja raugāmies uz situāciju no zemnieka viedokļa, kuram nodarīts zaudējums. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mūsu mednieki neko nedara un visu laiž pašplūsmā. Vienkārši pastāv daudz objektīvu iemeslu, kas mūsu kolektīva medniekiem nopietni apgrūtina teritoriju apsaimniekošanu. Un galvenais no tiem ir šāds: likumdošanas politika valstī tāda, ka mums pagaidām piešķirtas tikai piecas licences mežacūku medībām, divas no tām jau izmantotas. Nošaut vairāk zvēru, nekā atļauts, mums atbilstoši likumam nav tiesību. Starp citu, situāciju pasliktina vēl arī tas, ka mūsu medījamo platību teritorija nav viengabalaina. Starp mūsu medījamajām teritorijām atrodas platības, kuru īpašnieki nav parakstījuši līgumus ar mums. Iznākumā rodas situācija, kad zaudētājos paliek, protams, arī mūsu kolektīvs, jo šajās platībās mēs nevaram medīt. Taču cieš vispirms paši zemju īpašnieki.
Starp citu, pat ar tiem, kuri noslēguši līgumu ar mednieku kolektīvu, ne viss ir tik gludi, kā gribētos. Daudzi taču uzskata, ja nu ir līgums, respektīvi, kā slogs no pleciem novēlies, lai tagad mednieki domā par mūsu platībām! Turklāt aizmirst, ka par savas platības saglabāšanu pirmām kārtām atbild pats saimnieks. Vēl jo vairāk tad, ja runa ir par teritorijas ziņā nelielu platību. Domāju, ka nevienam nebūtu grūti nolikt savā sakņu dārzā kaut vai putnubiedēkli, bet vēl labāk — nožogot platību. Mēs no savas pu-ses arī palīdzam — pavisam nesen nožogojām vairākas platības, kur mežacūkas iegriezās biežāk nekā citur. Starp citu, apvilkām arī Masļakova kunga platību ar magnetofona lentām, kas piesūcinātas ar smaržīgām vielām, tās atbaida savvaļas dzīvniekus.
Jedkurā gadījumā gan mēs, mednieki, gan arī paši platību īpašnieki esam ieinteresēti normālā līdzāspastāvēšanā. Ar zvēriem nevienosies, bet mēs tāpēc jau esam cilvēki, lai meklētu un atrastu kompromisu.”
P. S. Interesanta veidojas aina, kur neatrast ne tos, kuriem ir taisnība, nedz arī vainīgos. Un, manuprāt, nekļūdījās Bulavska kungs, kad minēja Latvijas likumdošanas nopietno nepilnību. Likumu un noteikumu normas attiecībā uz medībām, kas pastāvīgi tiek papildinātas, grozītas un atceltas, kļuva par iemeslu tam, ka nedz paši mednieki, nedz izmantojamo platību īpašnieki nevar līdz galam būt pārliecināti, kurš un par ko šobrīd galu galā ir atbildīgs. Turklāt nav izstrādāti (un diez vai kaut kad tas notiks) vienoti kritēriji, kas ir jāiekļauj līgumā starp zemes īpašnieku un mednieku kolektīvu par platību nomu. Būtībā katram kolektīvam tas ir unikāls un neatkārtojams. Visdrīzāk tas ir formāls dokuments nekā tāds, kas reāli pastāv un spējīgs būt par svarīgu argumentu gadījumā, ja rodas konflikta situācija. Bet kad tā izraisa neizpratni un pārmetumus, laikam gan būtu vērts atcerēties, ka miers baro, bet nemiers posta, un padomāt par mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Marina NIPĀNE
0 komentāru