Šādu, nedaudz neparastu pārdomu tēmu maija mēnesim vēlos piedāvāt tāpēc, ka 4. maijā mēs svinam Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, atceroties, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Pēdējā laika notikumi un bēdīgā ekonomiskā situācija, kurā atrodas mūsu jaunā valsts, nesot līdzi virkni sociālo problēmu, arī mums, kristiešiem, liek uzdot dažus svarīgus jautājumus gan mūsu politiķiem, gan arī sev pašiem.
Portāla “draugiem.lv” katoļu diskusiju grupā pirms dažām nedēļām tika plaši iztirzāti kādas “Latvijas faktu” veiktās aptaujas rezultāti, saskaņā ar kuriem liela daļa mūsu zemes jauniešu apsver iespēju doties prom no Latvijas un apmesties uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Viedokļi par šo tēmu bija visdažādākie, taču tos pavadīja dziļas sāpes par savu zemi. Būt patriotam — tas ticīgam cilvēkam ir tikai dabiski, jo arī Jēzus savulaik raudāja par Jeruzalemi. Taču kristīgais patriotisms ir īpašs ar to, ka tas laicīgajām problēmām liek meklēt arī garīgus risinājumus.
Kristietim ir pienākums iesaistīties politiskajā dzīvē, cīnoties par taisnīgumu un cilvēka cieņai atbilstošu sociālo vidi. Uz to mūs mudina Baznīcas sociālā mācība, kas mūsu zemē diemžēl vēl nav pietiekami popularizēta, taču vairāk par visu mums ir jāmācās savā dzīvē galveno vietu ierādīt Dievam, lai mūsu garīgā dzīve netiktu atrauta no laicīgās. Piemēram, mums ir jālūdz Svētā Gara gaisma, lai saprastu, par ko balsot vēlēšanās, jālūdz, lai Dievs pasargā mūs no pakļaušanās meliem un tukšiem solījumiem. Smagos laikos, kādus pārdzīvojam arī pašreiz, svarīgi ir palikt cilvēkam, palikt Dieva bērnam. Tas nav iespējams bez pastāvīgas ticības saiknes ar Dievu, un šo saikni stiprina lūgšana un sakramenti.
Priesteris Edgars CAKULS, Rīgas sv. Franciska draudze (saīsināti no “Mieram tuvu”)
Lappusi sagatavoja Genovefa KALVIŠA
0 komentāru