Tā ir tepat blakus — 14. februārī, kad vēl putina un zem kājām gurkst sniegs. Iespējams, ka tas nav skaistākais laiks svētkiem. Taču Svētā Valentīna diena ir visu mīlētāju diena, bet viņiem arī februārī ir pavasaris.
Būdams ieslodzīts Tauera cietumā par kādu vēstures aizmirstu sazvērestību, hercogs Orleā-nas Kārlis bieži rakstīja sievai. 1415. gada 14. februārī viņš sacerēja visgarāko un visskaistāko poēmu un nodrošināja visām pasaules tipogrāfijām peļņu līdz pat gadsimta beigām. Tieši Tauerā ieslodzīto daudzi uzskata par pirmā tradicionālā 14. februāra Valentīna dienas sūtījuma autoru.
Pašus svētkus Eiropā atzīmēja arī pirms Orleānas Kārļa, Svētā Valentīna atceres dienā, lai gan pašam svētajam ar šiem svētkiem nav nekāda sakara. Kristiešu moceklis Valentīns bija garīdznieks un ārsts. Viņš gāja bojā III gadsimtā Romas imperatora kristiešu vajātāja Klaudija valdīšanas laikā. Bija arī otrs Valentīns — bīskaps no Terni pilsētas Itālijā, kurš arī gāja bojā no Romas pagānu rokām. Starp citu, daži vēsturnieki uz-skata, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku.
Šajā dienā pagānisma laikos tika rīkots savdabīgs jauniešu festivāls. Meitenes meta traukā skaisti noformētas vēstules, bet jaunieši vilka tās gluži kā loterijas biļetes un tādā veidā izvēlējās sev draudzeni nākamajam gadam. Tradīcija rakstīt Svētā Valentīna dienā aizkustinošus mīlas vārdus nonāca arī līdz mūsdienām. Dzejoļos, prozā, nopietnas un jautras, tās raksta jauni mīlētāji un cilvēki brieduma gados, jo, kā zināms, mīlestībai vecums nav šķērslis.
Šajā dienā gaisā virmo pasaules mīlestības gars. Cienījama vecuma cilvēki atceras kādreizējos priekus, jaunie steidzas uz randiņiem. Bet, kur mīlas randiņš, tur arī līdz kāzām nav tālu!
Ja jūs neesat paspējuši vai pagaidām neesat uzdrošinājušies atklāt sirdi savam izredzētajam vai izredzētajai, izdariet to 14. februārī. Pasakiet viņam vai viņai: “Es tevi mīlu!”, un viss mainīsies par labu jums.
Pārējos šīs rubrikas materiālus lasiet 2009. gada 13. februāra laikrakstā “Ezerzeme”, 4.lpp.
0 komentāru