Gribu mācīties ārzemēs! Šāda doma itin bieži pavīd ne viena vien jaunieša galvā. Taču jāsaprot, ka mācības ārzemēs — tā nav simulācijas spēle, kur sveša vide kalpo kā viens no spēles atribūtiem, no kuras jebkurā mirklī var izstāties.
Mācības ārzemēs — tas ir tikpat liels izaicinājums kā neprofesionālim piedalīšanās modes skatē, jo prasa augstu atbildības sajūtu, nopietnu attieksmi, godīgumu un precizitāti. Mācības ārzemēs — tā ir vesela industrija, kas sastāv no daudziem posmiem: valodu kursi, brīvlaiku programmas, profesionālas stažēšanās, valsts un privātās skolas, tālākās izglītības koledžas utt. Viena no plašāk izmantotajām iespējām ir piedalīšanās AFS studentu apmaiņas programmā.
AFS aizsākumi meklējami jau tālajā 1914. gadā, kad dibināts Amerikas Lauka dienests (American Field Service — AFS). Gadsimta laikā tas ir transformējies līdz pasaulē pieredzējušākajai studentu apmaiņas organizācijai ar vairāk nekā 55 partnervalstīm. Kā zināms, Krāslavas “Varavīksnes” vidusskola AFS piedalās jau kopš 1995. gada un ir devusi iespēju mācīties aptuveni 38 skolēniem. Arī šogad, 2008./2009. mācību gadā, “Varavīksnes” vidusskolā mācās divi skolēni no ārzemēm: Anna Franza no Vācijas un Stefans Blanhards no ASV.
Tikšanās laikā mēģinu noskaidrot viņu adaptēšanās posma grūtības, attiecības ar jaunajiem klases-biedriem, viesģimeni, to, ko viņi cer sagaidīt no šīs programmas un, protams, viņu skatījumu par Latviju kā demokrātisku, modernu Eiropas valsti.
Anna nāk no neliela lauku ciematiņa Offenburgas tuvumā, Vācijas dienvidu daļas, Stefans — no ASV rietumu daļas, netālu no Bostonas. Jautāti, kādēļ izvēlējušies tieši Latviju un vai pirms atbraukšanas kaut ko zinājuši par to, viņi samulst un kā atvainodamies bilst, ka par Latviju agrāk gandrīz neko nebija dzirdējuši, ja neņem vērā faktu, ka tā ir viena no trim Baltijas valstīm tuvu pie Krievijas un tās galvaspilsēta ir Rīga. Abiem bija vairākas izglī- tošanās alternatīvas — Dienvidamerikas valstis, Francija, taču Latviju izvēlējušies galvenokārt informācijas trūkuma dēļ.
Pirmoreiz ieradušies Latvijā, abi uzreiz pamanījuši, cik viss šeit ir miniatūrs. “Sākumā bija okeāns, jūra, tad meži un vēl pēc tam ļoti maza lidosta”, saka Anna. “Gan Krāslavā, gan Latvijā kopumā dzīve rit daudz rāmāk, cilvēki cits citam rūp daudz vairāk. Šeit viss ir mazāks un, jā, arī dārgāks”.
Tagad abi jaunieši dzīvo viesģimenēs: Anna Andrukoviču saimē, bet Stefans Krīviņu ģimenē. Kā paši saka, viņiem ir paveicies ar ģimenēm, jo tajās pret viņiem izturas kā pret savējiem, “jaunie vecāki” cenšas radīt pozitīvu vidi viņu labsajūtas nodrošināšanai (Anna īpaši to novērtējusi pirmajā ierašanās nedēļā, kad ļoti skumusi pēc mājām un gandrīz vai vēlējusies doties atpakaļ).
Kad lūdzu raksturot atšķirīgo starp viņu dzimteni un Latviju, viņi atzīst, ka atšķirīgo saskata gandrīz visā. Kā vienu no pirmajiem argumentiem abi nosauc jauniešu stila un gaumes izpratni. “Šeit skolēni ģērbjas un izturas kā mazi pieaugušie. Meiteņu svārki ir īsāki un viņas valkā augstpapēžu kurpes,” saka Stefans. Anna tam piekrīt, jo arī Vācijā jaunieši tērpjas daudz brīvāk un sportiskāk, ir daudz vairāk iespēju izpausties, par ko neviens viņus nenosoda.
Krasi atšķiras arī izglītības sistēma. Lai gan pašmāju medijos Latvijas mācību standarti arvien tiek augstu novērtēti, ārzemju skolēni par to ir citās domās. Stefans uzskata, ka Amerikā izglītības sistēma ir progresīvāka, viņi jau vidusskolas klasēs var izvēlēties savus prioritāros priekšmetus, mācību viela galvenokārt tiek balstīta uz praktiskām nodarbībām, nevis teoriju. Arī Vācijā dabaszinību stundās viņi veido, piemēram, celtņu konstrukcijas, apmeklē muzejus, dodas uz dažādiem pasākumiem. Neparasta likusies skolēnu ierobežotība stundu laikā un skolotāju lielā autoritāte. Savās mājās viņi ar skolotājiem var strīdēties, nepiekrist, skolotājs nenosaka klases toni, to dara paši jaunieši.
Kā lielāko vērtību Latvijā abi min tieši cilvēkus. Anna, tikko ieradusies Rīgā, piedzīvojusi pirmo pārsteigumu, proti, kāds pavecāks kungs viņai ieteicis, lai apliek šalli, jo ārā todien bijis vēss. Viņa ne bez izbrīna atzīst, ka Vācijā nekas tamlīdzīgs nav sastopams. Priecē arī skolotāju un klasesbiedru pozitīvā attieksme. Un, protams, abi ir sajūsmā par sniegu!
Anna un Stefans aktīvi iesaistās gan rajona, gan skolas pasākumos. Abi piedalījušies Valodu die-nu pasākumā, gatavojuši prezentācijas “Thanksgiving” aktivitāšu ietvaros un jau ar entuziasmu stāsta par savām idejām Ziemassvētku koncerta programmai, kad stāstīs par svētku svinēšanas tradīcijām savā valstī. Anna vairākkārt apmeklējusi Krāslavas Valsts ģimnāzijas vācu valodas stundas kā savas kultūras nesēja, tikusies ar skolēniem no Krāslavas pamatskolas. Līdz ar to var teikt, ka Anna un Stefans ir ne tikai “Varavīksnes” skolas lepnums, bet arī visa mūsu rajona lepnums, jo, atgriezušies mājās, viņi Krāslavas vārdu aiznesīs sev līdzi.
Krāslavas rajonā AFS skolēnu koordinatores pienākumus jau kopš 1999. gada pilda Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas angļu valodas skolotāja Jeļena Kļimova. Viņa ir arī angļu valodas rajona skolotāju metodiskās apvienības vadītāja, kas sniedz viņai jo plašākas iespējas īstenot savas ieceres saistībā ar ārzemju studentu izglītošanos “Varavīksnes” vidusskolā. Arī Anna un Stefans atzinīgi izsakās par J. Kļimovas darbu kā pedagoģiskā, tā cilvēciskā ziņā.
Anna Krāslavā paliks līdz pat jūnijam, Stefans — līdz janvārim. Pa šo laiku viņi cer pietiekami labi apgūt krievu valodu, iemācīties arī kaut ko latviešu valodas un kultūras ziņā, gūt izpratni par sociālajiem procesiem sabiedrībā un, protams, pilnveidot savas komunikācijas spējas. Lai viņiem izdodas!
Anna ZEMBLICKA, Krāslavas Valsts ģimnāzija, 12. b klase
0 komentāru