Robežnieku feldšeru vecmāšu punkta (FVP) vadītāja un feldšere Vija Giptore sagaida apmeklētājus bezmaz jaunā ēkā — tik lielas pārmaiņas te ir notikušas pēc remonta, kuru paš-valdība finansēja no mērķdotācijas, kas piešķirta katrai novadu veidojošajai pašvaldībai.
Pēc remonta feldšerpunktā ir ārsta palīga kabinets, procedūru istaba, kabinets-palīgtelpa, sanitārā telpa, noliktava, plašs gaitenis, divas tualetes atsevišķi personālam un feldšerpunkta apmeklētājiem, ierīkots ūdensvads un kanalizācija, no katlu mājas līdz ēkai ierīkota siltumtrase, telpās uzstādīti radiatori, taču katram gadījumam atstāja arī ar malku kurināmu plītiņu, iegādātas jaunas mēbeles. Ēkas ārsienas nosiltinātas, ielikti jauni logi un durvis, izbūvēti gājēju celiņi. Vienīgais, par ko šobrīd satraukusies vietējā mediķe — kā sagatavot feldšeru vecmāšu punktu sertifikācijai, kam šis tas jānopērk. Komisiju ne tik daudz interesē kabinetu remonti, cik tas, lai būtu visa vajadzīgā aparatūra un instrumenti.
“Medicīnā esmu no 1977. gada, šī ir mana pirmā un vienīgā darba vieta,” savā priekā dalās Vija. “Pēdējais remonts ēkā dažos kabinetos bija veikts 1980. gadā, tālab esmu ļoti priecīga, ka pašvaldība paveica šo lielo darbu. Darba apstākļi krietni uzlabojās, labi, ka atstāja krāsniņu, jo tā ļoti nepieciešama drēgnajā rudenī, kad centrālapkure vēl nav uzsākta, bet feldšerpuntā bērniem un pieaugušajiem nākas arī izģērbties ārsta apskatei. Priecē jaunās mēbeles, agrāk šurp vilkām lietotās no citām pašvaldības iestādēm, kur vietā pirka jaunas. Neapšaubāmi liels ieguvums ir arī siltās tualetes, jo līdz šim trīs gadu desmitus nācās izmantot mazmājiņu pagalmā. Remonts tika uzsākts jūnijā, bet oktobra beigās jau sākām pieņemt pirmos apmeklētājus, lai gan daļa mēbeļu tika atvesta vēlāk un visās telpās tālab vēl nebija vajadzīgās kārtības.
Pamata kontingents mums ir tāds pats, kā jau visur laukos — pensionāri, kurus galvenokārt moka sirds, asinsvadu un locītavu slimības. Sūdzas arī par galvassāpēm. Reizi mēnesī šurp atbrauc dakteris Sidorovs, ar to pilnīgi pietiek, lai pieņemtu visus gribētājus. Reizi mēnesī pie mums atbrauc arī bērnu ārsts Juris Juškevičs. Sadarbojos ar skolu, katru mēnesi dodos pārbaudīt bērnus, piemēram, roku tīrību, ausis, vai nav kādam matos utis un tamlīdzīgi. Kad atbrauc bērnu ārsts, aicinu skolēnus uz feldšerpunktu, lai nosvērtu, pārbaudītu redzi, izmērītu spiedienu, sapotētu. Skolēnu veselība kopumā nerada lielas bažas, taču uztrauc, ka daudziem ir stājas problēmas. Agrāk skolās bija koriģējošā fizkultūra, tagad tā ir problēma. Vēl uztrauc barošanas trakta slimības jaunajai paaudzei. Mums bija gadījums, kad skolniece ieguva kuņģa čūlu. Galvenā problēma ir ēdināšanā. Kad bērnam jautāju, ko rītā ēdis, nereti dzirdu šādu atbildi: “Neko!” Meklēju rokā mammu, prasu, kas par lietu? Viņa saka: “Bērns negrib ēst.” Kā tas ir — negrib? Viņš izbrauc plkst. 7 no rīta, pusdienas kad vēl būs, vai tiešām vecāki nevar panākt, lai bērns apēd kaut vai dažus kumosus maizītes, padzer tēju? Bērns negrib, vecāki ar to samierinās laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ. Saprotu, mammai jāskrien govis slaukt, bet nākotnē tas atsauksies ar lieliem izdevumiem ārstēšanai. Turklāt šīs problēmas raksturīgas gan nelabvēlīgā, gan labvēlīgā ģimenē.”
Lauku feldšere pārliecināta, ka bez FVP lauciniekiem neiztikt, tālab jādara viss iespējamais, lai sertifikācija noritētu veiksmīgi. Ik dienas palīdzību šeit meklē vidēji 4-5 cilvēki. Feldšere ir tiesīga viņiem pat receptes izrakstīt, bet pēc zālēm gan ir jābrauc uz Dagdu vai Krāslavu. Uz Dagdu no Robežniekiem var nokļūt ja nu tikai ar savu automašīnu, tālab visi mēro ceļu uz Krāslavu. Lauku cilvēki mūsu valstī vispār nostādīti ārkārtīgi smagā situācijā: ja nepieciešamas, piemēram, fizioterapijas procedūras, jādodas uz pilsētu. Ja arī kādā feldšeru punktā būtu visa aparatūra, tad to vienalga nevarētu izmantot, ja nav attiecīga sertifikāta. Lai brauktu uz izsaukumu, feldšerei jāpaļaujas uz pašvaldības transportu, ja tā to konkrētajā brīdī nevar piedāvāt, tad nekas cits neatliek, kā doties pie sasirgušā ar savu automašīnu. Ne valsts, ne kāds cits šos izdevumus feldšerītei nekompensē. Gadās arī tā, ka piebraukt pie mājas nav iespējams, tad kādu ceļa posmu nākas iet kājām. Lauku ļaudis kopumā ir apzinīgāki par pilsētniekiem. Feldšere pastāstīja, ka šejienieši vakcinējas pret difteriju, gripu, ērču encefalītu. Dārgi, bet ļaudis sākuši apzināties potēšanās nozīmi, jo pēc piemēra nav tālu jāmeklē — ērču encefalīta slimnieki ir tepat rajonā.
Vija: “Ja laukos nebūtu feldšerpunktu, tad pret difteriju nebūtu tik daudz sapotējušies, cik ir. Tas ir lauku mediķu darba rezultāts, ka pie mums nav reģistrēti nekādu slimību uzliesmojumi. Ir bijušas masaliņas bērniem, vējbakas, bet citādi nekas nopietns.”
Robežnieku pagastā ir divas medicīnas iestādes, otrs feldšerpunkts darbojas otrajā apdzīvotākajā ciematā Skukos, tajā strādā medmāsa. Arī Skuku FVP šogad sagaidīja nopietnu remontu. Pensionāriem un citiem pagasta iedzīvotājiem nozīmīgas ir abas šīs iestādes.
Juris ROGA
0 komentāru