Pasaulē ir daudz gudru un oriģinālu cilvēku. Aleksandrs Najauts ir tieši tāds cilvēks. Šogad pēc universitātes pabeigšanas viņš saņems vēstures maģistra grādu.
— Pastāsti, lūdzu, par savām interesēm.
— Kad man lūdz to, es, pirms atbildēt, ilgi klusēju. Sarežģīts jautājums, vēl jo vairāk tāpēc, ka man nav noteiktas nodarbes, kas ļoti patiktu. Starp citu, es mīlu fotomākslu, kino, mūziku. Patīk komentēt fotogrāfijas mājas lapās, ja ir brīvs laiks, izdarīt estētiskas un saturīgas izmaiņas elektroniskajā dienasgrāmatā, kuru es rakstu kopš 2007. gada februāra. Turklāt es vēroju, kā cilvēki uzvedas, kā izpaužas viņu rakstura īpatnības ar žestu un mīmikas palīdzību. Tas ir tik interesanti — it īpaši tad, kad gribas atpūsties, bet nav ar ko nodarboties.
— Oriģināli… Taču tu esi vēsturnieks. Bet tas tavu interešu spektrā kaut kā neiekļāvās. Kāpēc tad izvēlējies tieši vēsturi?
— Šo jautājumu es uzdodu sev jau četrus gadus un viennozīmīgu atbildi neesmu atradis. Visu laiku māc šaubas: vai esmu izdarījis pareizo izvēli un ko darīt tālāk? Esmu pamanījis, ka noteikta interese man ir, gribas uzzināt iespējami vairāk jauna, to, kā dzīvoja cilvēki un tā tālāk. Noteikti kaut kādā ziņā tas saistīts ar bērnību.
— Pastāsti par savu programmu, iespējams, tas kādam palīdzēs izdarīt izvēli.
—- Vispār programma mani apmierina. Par lektoriem neko neteikšu, jo katrs domā pa savam. Personīgi man patīk visi. Iepriecina, ka pasniedzēji ir stipri savā darbā, un tas ir galvenais.
— Studēsi tālāk?
— Kad studēju par bakalauru, domāju, ka tam pielikšu punktu. Bet, kad sekmīgi pabeidzu studijas, mani pārņēma vēlēšanās iet arī uz maģistrantūru, lai saņemtu pilnu diplomu, ar kuru vieglāk varētu izsisties dzīvē. Tāpēc tagad var izdarīt secinājumu: viss ir atkarīgs no noskaņojuma vienā vai otrā momentā. Protams, gribētos iet uz doktorantūru, taču tas nav tik vienkārši.
— Kāda perspektīva ir tavai programmai?
— Es saprotu tā: ja tev ir talants uz kaut ko un tu vēlies attīstīties, tad vēsturnieka izglītība tev netraucēs. Ir iespēja paskatīties uz pasauli citām acīm. Nav noslēpums, ka daudzi, kuriem jau ir vēstures izglītība, iegūst vēl vienu augstāko. Vai arī otrādi: strādā par diplomātiem, politiķiem, bibliogrāfiem un tā tālāk. Tā ka nemaz nav bail, galvenais ir prast izmantot momentu un iegūt vairāk zināšanu, kas noderēs, kāpjot pa karjeras kāpnēm.
— Vai ir mainījusies tava attieksme pret programmu? Vai nenožēlo savu izvēli?
— Jā, protams, attieksme ir mainījusies. Ja agrāk bija daudz cerību, ilūziju, nepatiesu priekšstatu, tad tagad daudz kas kļuvis saprotamāks, reālistiskāks. Kārtējo reizi nojaušu, ka vienmēr domāju labāk, nekā patiesībā ir, lai gan pats esmu pesimists!
Es nenožēloju to, ka četrus gadus studēju universitātē, tas man nāk tikai par labu. Dabiski, ka mainījās skats uz dzīvi. Daudz ko pagaidām nesaprotu, daudz kas pretēji tam kļuvis saprotams, taču aizvien biežāk uzdodu sev jautājumus, kas skar apkārtējo pasauli. Varbūt tā arī ir izmaiņu būtība!
— Ja visu sāktu no gala, vai tu rīkotos citādi?
— Nezinu, droši vien nē. Negribu sākt visu no jauna! Kas bijis, tas bijis. Galvenais ir prast izmantot momentu un iegūt vairāk zināšanu, kas noderēs karjerai.
Jūlija KIRIĻINA
0 komentāru