Pie sausā piena rūpnīcas ēkas (tā uzņēmums saucās agrāk) sākumā parādījās viena amizanta brūnaļas skulptūra, pēc tam — vēl divas. Vai tie nav labklājības simboli?
piensLai pārliecinātos par to, es pieklauvēju pie rūpnīcas (tā sāka ražot pārtikas produkciju vēl 1970. gadā) vadītāja kabineta durvīm. Pats pieticīgā kabineta saimnieks Aleksejs Krivenkko izpilddirektora amatā stājās pirms deviņiem gadiem, bet 2002. gadā tika ievēlēts par akciju sabiedrības “Krāslavas piens” valdes priekšsēdētāju. Mūsu piena pārstrādes uzņēmums ir AS “Preiļu siers” (tam pieder 98% akciju) meitas firma. Pats par sevi saprotams, ka no šo piena rūpnīcu darba, tāpat kā no gatavās produkcijas pieprasījuma, ir atkarīgi no zemniekiem iepērkamā piena apjomi, respektīvi, arī izejvielas cenas.
“Ezerzemes” korespondenti uzņēmumā viesojās pirms gada, tāpēc sarunu ar vadītāju es sāku, uzdodot viņam loģisku jautājumu:
— Pasaulē trako finanšu un ekonomiskā krīze. Vai tā ir skārusi Latgales piena pārstrādes uzņēmumus?
— Jā, patiešām globālie procesi negatīvi ietekmēja arī mūsu ražotni, — savu stāstījumu sāka Aleksejs Krivenko. — Rūpnīca cenšas saglabāt agrāko profilu, kad galvenais gatavās produkcijas veids bija sausā piena ražošana. Saldkrējuma sviests vienmēr tika uzskatīts par blakusprodukciju, taču pēdējā laikā situācija izveidojās tāda, ka sviests kļuva par galveno, bet precīzāk — par vienīgo. Veselībai derīgais pārtikas produkts iemantojis pastāvīgu pieprasījumu un tiek sūtīts ne tikai uz Eiropas valstu tirgiem, bet pat uz Āfriku. Vasaras periodā uzņēmums saražo un realizē līdz 150 tonnām saldkrējuma sviesta bez piemaisījumiem, kas tiek iesaiņots pakās pa 25 kilogramiem un pēc mūsu ziņām tiek iepirkts tālākai pārstrādei. Daļa šī dabīgā produkta tiek realizēta arī fasētā veidā.
Latvijas tirgū īpašu pieprasījumu iemantojis cits sortiments — tā saucamais sviests “Latgales”, kas patiesībā ir piena un augu tauku maisījums, kā tas norādīts uz paciņām. To darīt mums lika reālā situācija iekšējā tirgū, bet desmit gados mūsu firmas sviests izpelnījās pie-prasījumu un popularitāti gandrīz visās Latvijas pilsētās. Atrasta veiksmīga recepte: augu izcelsmes tauku piedeva tikai nedaudz mazina garšas īpašības. Toties gatavās produkcijas zemākā cena kļuva pieejama vairākumam pircēju. Labā-kajos mēnešos uzņēmums nosūta Latvijas tirdzniecības tīklam vairāk nekā 30 tonnas sviesta “Latgales”, un mums nebija pat pagaidu problēmu ar šīs populārās ikdienas pieprasījuma preces realizāciju.
— Kas jauns noticis galvenajā sausā piena ražošanas cehā?
— Sakarā ar to, ka vēl pirms gada sausā piena pieprasījums un cenas bija pilnīgi labvēlīgas, sekojot attīstības kursam, mēs nolēmām modernizēt perspektīvo ražotni. Piena kaltēšanas torni nomainījām, ataicinot palīgā speciālistus no Slovākijas, kuri, starp citu, piedalījās rūpnīcas nodošanā pirms 38 ga-diem. Vārdu sakot, mums izdevās atjaunot biznesa sakarus ar ārzemju partneriem. Taču situācija iekšējā tirgū sa-gādāja “pārsteigumus”, kas arī lika Krāslavas uzņēmumam sajust globālās ekonomiskās krīzes ietekmi. Ja vēl vasaras sākumā rūpnīca ik mēnesi saražoja 150 ton-nu sausā piena, tad jau ar augustu mēs izjutām krasas cenu svārstības un šī produkcijas veida pieprasījuma mazināšanos, kas arī lika mums apturēt sausā piena ražošanas ceha darbu. Tas ir ne- gaidīts un nepatīkams, taču piespiedu līdzeklis. Bija ļoti grūti sūtīt profesionāļus, sava aroda meistarus uz “biržu”, taču mēs ticam, ka ar lielā piena perioda sākumu jau nākamgad maijā atkal palaidīsim galveno cehu. Kas sakāms par saldkrējuma sviesta un produkta “Latgales” ražošanu, tad mēs saglabāsim iekšējā un ārējā tirgus pieprasītos apjomus.
— Vai izveidojusies situācija neietekmēs piena iepirkumus no zemniekiem?
— Šis uzdevums tiek risināts kompleksi sadarbībā ar galveno uzņēmumu “Preiļu siers”. Pats par sevi saprotams, ka pienu iepirksim apjomos, kādus diktē triju rūpnīcu vajadzības. Piena iepirkuma cenas, tāpat kā agrāk, noteiks reālā tirgus situācija.
— Kā valsts augstas inflācijas un ekonomiskās krīzes procesi ietekmē AS “Krāslavas piens” darbu?
— Protams, negatīvi. Ar visu vēlēšanos šogad mums neizdevās paaugstināt strādājošo darba algas, bet mūsu kolektīvs ir liels: 95 cilvēki līdz piespiedu samazināšanai, kas skāra mazāk kā desmit pastāvīgo speciālistu. Strādājot stingrās ekonomijas režīmā, mēs nezaudējam optimismu. Viss pakļauts vienam mērķim — saglabāt agrākos ražošanas apjomus un profesionāļu pamata štatu. Ticu, ka ar labvēlīgu ekonomisko apstākļu iestāšanos tirgū mēs bez vilcināšanās atsāksim iepriekšējo darba ritmu.
Mūsu rūpnīca ir gluži kā dzīvs organisms, kas pakļauts ārējiem faktoriem, tajā skaitā arī tirgus kaprīzēm. Domāju, ka šai “slimībai” ir pagaidu raksturs. Situācija ir sarežģīta, taču tā nav bezcerīga. Mūsu kolektīvs tic, ka labas pārmaiņas būs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka augošais pārtikas produktu deficīts gūst pasaules mērogus.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru