Ziema kā izcila māksliniece pārvērta apkārtni līdz nepazīšanai, apklājot visu ar baltu segu un pieklusinot katru skaņu. Gribētos uz brīdi aizturēt elpu, vērojot sniegpārsliņu deju gaisā, kas rada sajūtu, it kā laiks būtu apstājies. Tas ir brīdis, kad aukstais ārā un siltais mūsos saskaras, veidojot neaizmirstamu ainavu, kurā ikviens var atklāt savu personīgo brīnumu.
Adventes laiks… Šajā laikā cilvēki cenšas palēnināt tempu, atrodot laiku pārdomām un sirds siltumam. Kur meklēt šo sirds siltumu? Šī gaidīšanas laika būtība ir piedzīvot kaut ko skaistu ar tiem, kuri ir svarīgi, darot kopā lietas, kuras ceļ gaismā kopīgās vērtības. Tādējādi kopīgi piedzīvotie mirkļi veido neaizmirstamas atmiņas, kas satur kopā un sniedz siltumu pat visaukstākajos brīžos.
Pagājušajā gadā Dagdas Folkloras centrs, sadarbībā ar Šķaunes Tautas namu rīkoja vēl līdz šim nebijušu pasākumu ar nosaukumu „Siedeibys”. Vārds siedeibys aizgūts no senajām Dagdas puses kāzu tradīcijām, kad pēc laulāšanās jaunais pāris netālu no baznīcas sanāca kādā mājā, lai tur nedaudz uzkavētos, pirms došanās uz līgavaiņa mājām. Uz šo pasākumu varēja nākt visi, kur katram tika dots vārds, tāpat katrs tika arī pacienāts. Tad arī tika pieņemts lēmums, ka iesāktais ir jāturpina un siedeibys nākošreiz jāorganizē kādā citā mūsu novada vietā, aicinot satikties, padižoties ar savas puses tradicionālo kultūras mantojumu un savdabību, dalīties pieredzē, pārrunāt svarīgāko, atrast iespēju seno savas tautas tradīciju iedzīvināšanai mūsdienu kultūrvidē, kopā apgūt kaut ko jaunu vai celt gaismā sen aizmirstu prasmi, ar vienu vārdu sakot – BŪT KOPĀ.
Un tā, tieši pēc gada pa piesnigušiem ceļiem un mežiem lieli un mazi pulcējās Izvaltā, kur Izvaltas Tautas nams un pagasta bibliotēka sadarbībā ar Dagdas Folkloras centru rīkoja pasākumu “ Siedeibys Izvoltā”.
Izvalta jeb latgaliski Izvolts ir pagasta centrs Krāslavas novadā. Uz pasākumu bija ieradusies mūsu novadniece profesore Lidija Leikuma, kuras dzimtā valoda ir latgaliešu valoda. Profesores stāstītais aizrāva ikvienu klātesošo. Viņa ar lepnumu stāstīja par to, ka joprojām saziņā izmanto latgaliešu valodu, ka līdz skolai, kur tika mācīta latviešu literārā valoda, viņa citas valodas nezināja. Valodniece Lidija Leikuma uzsvēra, ka nacionālā identitāte pirmām kārtām saistās ar dzimto valodu.
Upeņu lapu tējas smarža piepildīja bibliotēkas telpu. Klātesošie viens pēc otra iesaistījās sarunā, izsakot savas domas, daloties atmiņās, kuras kā tējas garaiņi pēkšņi pacēlās no senatnes dzīlēm. Seni aizmirsti vārdi, vietu nosaukumi, uzvārdi…
Vietējās saimnieces piedāvāja degustācijai pašu gatavoto sieru un ķirbju sukādes, kas ļoti labi iederējās pie smaržīgās tējas. Anastasija Platace, kura vairāk pazīstama kā aktīva kultūras darbiniece, izrādījās arī prasmīga saimniece, kuras gatavotie sieri bija gan ļoti garšīgi, gan veiksmīgi iederējās tajā nacionālās identitātes gaisotnē, kuru uzbūra profesore Leikuma. Ne mazāk prasmīgam ir jābūt arī tam, kurš spēj panākt, ka ķirbis pārvēršas brīnumgardās sukādēs. Pat divu veidu! Ar ko tad ir jāsāk? Ar mazu ķirbja sēkliņu, kuru katrs saņēma no saimnieces Zentas Gaveikas. Abas meistares laipni padalījās arī ar ēdienu receptēm.
Kad bija gana sēdēts un runāts, pienāca laiks arī padarboties. Kāds vēl turpināja iesākto sarunu, kāds jau ķērās klāt darbiņam. Šoreiz Dagdas Folkloras centrs piedāvāja no dzijas izgatavot katram savu saulīti jeb mandalu. Nav svarīgi, kā nosaukt to, ko veidojam, galvenais ir darīt kopā un ar prieku, ielikt katram savā saulītē kādu stāstu, ko mēs gribam caur savu darbiņu pastāstīt citiem. Krāsa pie krāsas, dzija pie dzijas, pie sienas lielas saulītes paraudziņam, gandarījums par paveikto… Aiz loga nemanot satumsa, acis meklēja pulksteni. Pagāja piecas stundas! Tiešām?
Viens pēc otra pasākuma dalībnieki sāka posties mājup. Gribējās uz brīdi aizturēt elpu, kā vērojot sniegpārsliņu deju gaisā, noķert to brīdi, kad apstājas laiks un saprast, vai ir silti. IR.
Inta Viļuma
Foto no autora personīgā arhīva
0 komentāru