Senos laikos mūsu jautrajā pilsētā dzīvoja ļoti draudzīga ģimene. Tēvs cēla mājas, vecaistēvs laboja un mūrēja krāsnis, bet mazais dēls palīdzēja mātei saimniecībā.
Reizēm vecaistēvs darināja no māla jocīgas rotaļlietas un pārdeva tās Krāslavas gadatirgos. Zēns priecājās par ledenēm un barankām, ko pārnesa vectētiņš no gadatirgus. Bet tēvs kādu reizi solīja atvest no Rīgas šokolādi…
Taču pēkšņi pilsētu piemeklēja nelaime: neražas gadi padarīja cilvēkus pilsētā un laukos par nabadzīgiem un nelaimīgiem. Tēvam un vectēvam vairs nebija darba. Tad viņi sapulcējās uz ģimenes apspriedi un nolēma, ka māte ar tēvu brauks uz tālu aizjūras valsti pelnīt naudu. Sacīts — darīts. Zēns sākumā priecājās par kņadu un rosību mājās, bet kad vecāki uz brīdi apsēdās pirms došanās ceļā, saprata, ka viņi šķiras uz ilgu laiku. Viņš rūgti raudāja. Māte glaudīja viņa galviņu un solīja atvest daudz šokolādes. Zēns nekad nebija redzējis šokolādi, taču nodomāja, ka tā ir līdzīga vectēva māliem, tikai ļoti salda.
Vecāki aizbrauca, bet zēns palika ar vectēvu. Pieticīgas bija viņu vakariņas, bet dienā zēns ēda maizi ar pienu, kuru viņiem deva žēlsirdīga zemniece no Daugavas kreisā krasta. Viss būtu labi, dzīve pamazām sāka nokārtoties, taču grūtsirdība māca vectēvu un viņš bieži slimoja. Vecāki ar paziņas starpniecību atsūtīja radiem tikai vienu vēstuli, naudu nē… Dzīvē svešumā bija grūta, viņi bija cilvēki “bez mēles”, kā rakstīja tēvs. Zēns pēc tam naktīs bieži kliedza miegā, viņš redzēja sapnī cilvēkus bez mēlēm. Vectēvs nevarēja iet tālu pēc māliem, arī bija bail atstāt zēnu vienu pašu pēc tādām naktīm. Vectēvs stāstīja mazdēlam leģendu par noburto kalnu netālu no viņu mājas. Savu noslēpumu tas atklās tam, kurš godīgi strādā un jautri dzīvo.
Kādu reizi pavasara rītā vectēvs ar zēnu devās pastaigāties pie kalna, patīksmināties par pavasara puķēm. Skanēja baznīcas zvani, spīdēja saule, dziedāja putni, gaisā virmoja vijolīšu smarža. Zēns paskatījās uz vectēvu, un viņi abi iesmējās. Nemanot nogurumu, zēns gāja uz priekšu. Tā viņi nonāca kalna otrā pusē. Debesīs spīdēja saule, taču te, apakšā, valdīja krēsla. Zēns juta, ka kaut kam jānotiek. No augšas atskanēja kaut kāds troksnis, un kalna virsotne novēlās ceļiniekiem pie kājām. Tur avots nogrūda velēnas, bet zēnam šķita, ka augšā darbojas kaut kāds nezināms spēks.
Pie viņu kājām rēgojās bedre, bet tajā atradās kaut kas spīdīgs un brūns. Zēns iesaucās: “Tā ir šokolāde!” Vectēvs stāvēja klu-sēdams, bet viņā sejā staroja smaids, bet acīs bija asaras. Taču tās smaidīja. Zēns bija nesapratnē. Pēkšņi vectēvs ļoti klusi sacīja: “Tā nav šokolāde, bet tie ir ļoti labi māli. Tagad mums vienmēr būs maize un būs pat šokolāde.”
Lai alkatīgi cilvēki neizpostītu kalnu, šajā vietā vectēvs sameta žagarus. Vakaros zēns ar vectēvu gāja uz kalnu un ņēma nedaudz māla. No tiem vectēvs darināja lieliskas rotaļlietas, kuras pilsētā ķertin izķēra. Kad apkārtējie interesējās, kurp zēns iet kopā ar vectēvu, viņi atbildēja: “Uz Šokolādes kalnu.” Sākumā cilvēki nesaprata teikto, vēlāk pierada. Kopš tā laika kalnu tā arī sāka saukt.
Ņina GADŪNE
0 komentāru