2. septembra tirdziņš Krāslavā mani pārsteidza ar plašo piedāvājuma klāstu. Te nu tiešām bija ja nu ne viss, tad gandrīz viss mājai, dārzam, saimniecībai. Veselīgi gardumi kārumniekiem, dzērieni un, protams, pašu audzētās dārza veltes. Netrūka arī rūpniecības preču un apģērbu dažādām gaumēm un maciņiem.
Pirmais, ko satiku pie ieejas tirdziņā – Osvalds Skromāns no Ambeļiem ar klūgu pinumumiem – dekoratīvi trauki un saimniecībā noderīgi gan mazi, gan lieli grozi, sevišķi aktuāli tagad – rudens ražai un sēnēm. Sākumā Osvalds pabrīnās, ka zinu, kur atrodas Ambeļi, bet pēc tam viņa stāsts izbrīna mani. Osvalds ieguvis skolotāja izglītību Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet kad 1996. gadā iegājis grāmatu veikalā, viņa uzmanību piesaistījusi grāmata par klūgu pinumiem. Tā arī viss sācies. Klūgas viņš ievāc dažādās vietās, mēģinājis audzēt arī pats, bet tavu nedienu – kārkli, kas labprāt aug grāvmalās un citiem saimniekiem sagādā raizes, Osvalda dārzā nav iedzīvojušies. Rudenī ievāktās kārklu klūgas tiek vārītas un mizotas, pavasarī, īstajā laikā grieztās, var mizot arī bez vārīšanas. No tā ir atkarīga gatavo pinumu krāsa. Nemizoto kārklu klūgu pinumi ir pavisam tumši. Osvalda darbus var iegādāties gadatirgos, sadarbojas arī ar Maizes muzeju Aglonā.
Dziļāk rindās manu uzmanību piesaista Gruzijas karogs, saukts arī par Piecu krustu karogu – uz balta fona sarkani krusti. Iepazīstamies ar tirgotāju – Manučars Gudžabidze (Manuchar Gujabidze), gruzīns no Rīgas. Piedāvājumā dažādi garšvielu maisījumi no Gruzijas, saimnieks runīgs un atsaucīgs. Divdesmit gadus darbojies tirdzniecības kompānijās gan Gruzijā, gan Izraēlā. Apprecējis latvieti, nolēmuši izveidot savu ģimenes uzņēmumu. Vaicāts, kā uzzinājis par Krāslavu, atbild, ka viņam ir plašs draugu un paziņu loks, kuri iesaka labas tirgošanās vietas. Krāslavā esot otro reizi, tirdzniecība veicas labi. Pasūtu garšvielas, ko pievienot kafijai, šoreiz tās diemžēl beigušās. Manučars stāsta, ka gaida speciālo atļauju (licenci) alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecībai, tad piedāvājumā būšot arī gruzīnu vīns un čača.
Piedāvājums tirgū tiešām bagātīgs. Apstājos pie, manuprāt, rudens tirgum vispiederīgākā piedāvājuma – te ir tas, kas izaudzēts, izlolots savā dārzā un nedaudz palicis pāri – dārzeņi un garšaugi, aronijas, smiltsērkšķi zaros un ziedi. Pārdevēja stāsta, ka ziemā dzīvojoties pa galvaspilsētu, bet pavasarī braucot uz lauku mājām un līdz rudenim izaudzējot savas ģimenes vajadzībām visu nepieciešamo. Kā jau tirgū piederas, parunājamies par dzīvi. Abas nonākam pie secinājuma, ka gribētos sajust cilvēkos vairāk labestības un draudzības, bet, diemžēl, nereti vairāk ir skaudības. “Paši negrib darīt, bet kad cits dara, tad nevis priecājas, bet skauž un aprunā,” nosaka bagātās ražas saimniece. “Bet, ja ir tādi cilvēki kā jūs, kas paši savu ģimeni apgādā un vēl uz tirdziņu ražu atved, viss mums būs labi!” saku saimniecei un ar laba vēlējumiem dodos tālāk.
Lūk, prasmīgas un čaklas rokas sarūpējušas daždažādus rokdarbus. “Nāk rudentiņis, būs barga ziema…”, bet rokdarbniecei galds lūzt no dažādiem adījumiem un tamborējumiem – sildošas zeķes no suņu vilnas, smalkas šalles, cepures, cimdi un lakati – no ziemas nemaz nav bail. Blakus vīrs Dainis ar izstrādājumiem no koka. Mani piesaista virtuves dēlīši. Esot no ozola un no oša. Dēlīši apstrādāti ar speciālu vasku, kura sastāvā ir karnaubas eļļa, bišu vasks un minerāleļļa. Meistars pastāsta kā virtuves koka dēlīšus pareizi kopt – pēc lietošanas jānoslauka ar tīru, mitru drāniņu un jāļauj nožūt, bet ik pēc apmēram piecām lietošanas reizēm viegli jāieeļļo ar jebkuru pārtikas eļļu. Iegādājos, kā saimnieks Dainis saka – profesionālu virtuves dēli, kas līmēts no oša koka kubiem šaha dēlīša principā. Īpaši izturīgs, pie pareizas kopšanas varēšot mazbērniem mantojumā atstāt. Man tas izmaksā 35 eiro, interneta veikalā līdzīgam cena ir 120,90. Nākamo iegādāšos ozolkoka dēlīti, jo ozola koksnē esot miecvielas, kas iznīcina mikrobus. Bet bambusa dēlīšus nepirkšu, jo uz tiem mikrobi vairojoties uz nebēdu un asais nazis ātri kļūstot truls. Šādām zināšanām bruņojusies, savu dēlīti azotē, pa ceļam vēl iegādājos mājražotājas Ludmilas Peculevičas cietā siera bumbiņas. Skudru gaļu jau nopirku vakardienas Radošajā kvartālā “ĪLA”. Šoreiz aizvedu cienastus uz Ludzu. Tur to godam novērtē un nākamreiz solās braukt iepirkties uz Krāslavu. Būtu prieks, ja kursētu sabiedriskais transports.
Pateicība organizētājiem – Krāslavas novada pašvaldības Tūrisma informācijas centram un visiem tirgotājiem!
Iveta LEIKUMA
0 komentāru