Vecāku un bērnu problēma ir tikpat veca kā pasaule. Taču īpaši aktuāla tā ir kļuvusi pēdējos gados. Mainoties laikmetiem, demokrātiju pašā iedīglī mēs, bijušie padomju cilvēki, uztvērām kā visatļautību.
Arī šobaltdien vairākums pieaugušo un jauniešu nevēlas saprast sabiedrības pārvērtību būtību: demokrātija — tā ir atbildība. Tā ir personīgā atbildība atklātās civilizētās pasaules priekšā, par kuras daļu kļūst arī Latvijas valsts.
LadeLaika posmā pirms pārbūves “dzelzs priekškars” zināmā mērā norobežoja komunisma cēlājus no “postošās Rietumu ietekmes”. Taču, kā zināms, aizliegtais auglis ir salds. Kad sabruka mākslīgi radītie šķēršļi, mūsu nabadzīgajā dzīvē gluži kā viesulis ielauzās televīzijas un videofilmas, kas uzspieda rupja spēka zīmogu, atklāti tika idealizēts krimināls, kur vairs nebija erotikas un pornogrāfijas robežu. Tik negaidītai ne jau labāko brīvās pasaules tikumu ekspansijai izrādījās nesagatavota gan jaunā neatkarīgā valsts, gan lielākā daļa ģimeņu, apjuka arī skola. Kā jauno vēsmu sekas — bērni akcelerācija. Jauniešu maksimālisms mūsu dienās guvis ļoti neveselīgas aprises: aizraušanās ar alkoholu, interese par narkotikām, masveida smēķēšana. Mēs esam pieraduši pie grautiņiem nakts pilsētas ielās. Vainot visās lietās jaunatni, kā arī paust sašutumu nav pareizi, tas problēmu neatrisina. Daudz grūtāk ir noskaidrot cēloņus.
Ar šo mērķi Krāslavas pilsētas jaunatnes padome, kas nodibināta decembrī, uzaicināja uz atklātu sarunu pieaugušos: novada domes, laikraksta “Ezerzeme” redakcijas pārstāvjus, pedagogus, vecākus un citas ieinteresētās personas.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka šāda pasākuma galvenais mērķis ir sasniegts: sācies dialogs starp vecākiem un bērniem. Kluba “Krasts” vadītāja un pieredzējusī psiholoģe Irina Japiņa demonstratīvi nostājās jauniešu pusē un, provocēdama dialogu, visu laiku lēja eļļu ugunī. Karstā diskusijā iezīmējās divas galējās pozīcijas: jaunieši precīzi zināja savas tiesības, bet pieaugušie spītīgi atkārtoja cilvēka pienākumus pret ģimeni un sabiedrību. Krāslavas mērs Mečislavs Lukša kādā brīdī nosauca abu pušu konfliktu par pretmetu cīņu. Viņam bija pilnīga taisnība, kad pateica, ka patiesība ir kaut kur vidū.
Visasākās diskusijas izraisīja laikraksta publikācija “Pilsēta mīļotā var gulēt mierīgi jeb Kas traucē vecākiem gulēt?” Aizritējis gandrīz gads kopš tās publikācijas “Ezerzemē”, bet kaislības joprojām nav rimušas. Reida dalībnieki pa nakts pilsētas ielām bija parakstījušies kā “Krāslavas sardze”. Es atradu to rakstu, pārlasīju: ko lai saka, tiešs skumjās realitātes portrets. Man arī pašam ir nācies piedalīties šādos reidos un esmu redzējis tieši tādas pašas ainas: nepilngadīgie vietās, kur viņiem nevajadzētu atrasties, iereibuši skolēni, meitenes ar cigaretēm zobos. Šāda “paradīze” jaunajiem grēciniekiem diemžēl kļuvusi par nakts dzīves normu. Asās diskusijas laikā tās dalībnieki atcerējās laikus, kad kultūras namā netika laisti iekšā nepiedienīgi ģērbušies jaunieši un jaunietes bez balles kurpītēm. Tagad kultūras centrs pat nemēģina pretstatīt kafejnīcām un bāriem labu manieru alternatīvu. Atzinības vārdus pelnījis visaktīvākais disputa dalībnieks — pašvaldības policijas vadītājs Andris Uzuls. Viņš profesionāli atvairīja uzbrukumus no jauniešu puses, kuri tikai teicami zina savas tiesības. Turklāt visi bija vienisprātis par to, ka pilsētas vide ir svarīgs audzinošs faktors. Kad Krāslavā masveidā parādījās puķu dobes, samazinājās nakts huligānu izdarību skaits. Saruna ievirzījās arī par to, ka pilsētas labiekārtošanā jāiesaista jaunatne. Tas, kurš savām rokām rada skaistumu, to noteikti arī sargās. Bez ievērības nepalika arī nepilngadīgo māmiņu tēma.
“Noliedzot piedāvā” — tāds bija princips šai atklātajai un produktīvajai sarunai, kurai noteikti būs turpinājums. Bet “gudrības lāde” pastāvīgi papildinājās ar konkrētiem piedāvājumiem rakstiskā formā, kas, iespējams, uzlabos mūsu dzīvi.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru