Februāra otrajā pusē, gandrīz vienlaicīgi gan Rietumu (21.II), gan Austrumu (19.II) rita kristiešiem sākas Lielā gavēņa laiks, jo šogad arī Lieldienas jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkus svinēsim vienā dienā — 8. aprīlī.
Baznīca ir praktizējusi gavēni visā savas pastāvēšanas laikā. Lasot Svētos Rakstus, mēs redzam, ka ļaudis ar gavēni un lūgšanām spējuši nolīdzināt šķēršļus, panākt izmaiņas, izlūgties piedošanu un izveseļošanos. Saskaņā ar Lūkasa Eveņģēliju Jēzus, būdams tuksnesī, pats gavēja četrdesmit dienas — tūlīt pēc kristības Jordānas upē, pirms Labās Vēsts sludināšanas (Lk. 4, 1-4).
Kristieši jau pirmajos gadsimtos ieviesa divu dienu gavēni nedēļā — trešdien un piektdien. Ticīgie pēc izvēles varēja gavēt arī sestdien, lai sagatavotos Kunga dienai. Lielajā nedēļā gavēnis tika ieturēts visas nedēļas garumā. III gs. Baznīca ieviesa četrdesmit dienu Lielo gavēni kā sagatavošanos Lieldienām — Jēzus Augšāmcelšanās svētkiem.
Gavēņa galvenais mērķis ir samierināšanās ar Dievu, kā rezultātā cilvēks saņem labvēlību tā Kunga acīs. Baznīcas tēvi šo laiku dēvējuši par Kunga dotām zālēm — lai mēs tiktu dziedināti no savas grēcīgās dabas, dziedināti paši no sevis, jo esam tik ļoti saauguši ar šo grēcīgo dabu.
Iespēju tuvoties Dievam ir ļoti daudz. Svētajos Rakstos nav teikts, ka gavēņa laikā jāatsakās no desas un sulīga gaļas gabala un to vietā labāk izvēlēties kādu citu našķi. Pats Jēzus mūs aicina gavēņa laikā ieskatīties savās sirdīs un nevis formāli izpildīt atturēšanās, nožēlas un gandarīšanas rituālus. Kārumu neēšana un atturība no izklaides un pasaulīgiem priekiem ir svētīga tikai tad, ja tas ļauj iegrožot mūsu grēcīgumu.
Izlasot norādījumu “stingrs gavēnis”, apņemsimies savas sirdis nošķirt no laicīgām un iznīcīgām lietām, atbrīvot tās no kaislībām, kas saslēgušas mūs savās važās, no iekšējās spriedzes, no vēlēšanās iegūt arvien vairāk un vairāk. Pateiksimies Dievam par to, kas mums jau pieder, un centīsimies izvēlēties būtiskāko savā dzīvē — Dievu, Viņa gribas pildīšanu.
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru