Šī gada 2. septembrī vēstījumā vizionārei Mirjanai Medžugorjē Dievmāte uzsvēra priestera svētības nozīmi. Viņa teica: “Priestera svētība ir pati lielākā svētība, kādu jūs varat saņemt šeit, virs zemes. Kad priesteris dod svētību, jūs svētī mans Dēls Jēzus Kristus.”
Notiek personu, galda, priekšmetu, vietu svētīšana. Ikviena svētība ir Dieva slavēšana un lūgšana, lai saņemtu Viņa dāvanu. Kā atzīmē Katoļu Baznīcas katehisms, Kristū kristiešus svētī Dievs Tēvs, dāvājot “ikvienu garīgo svētību” (Ef. 1,3). Šī iemesla dēļ priesteris Baznīcas vārdā dod svētību, piesaucot Jēzus vārdu un visbiežāk — apzīmējot ar svēto Kristus krusta zīmi. Šādu priestera svētību mēs saņemam katras sv. Mises nobeigumā.
Viens no vecākajiem liturģiskajiem svētības žestiem, kas pazīstams jau Vecajā Derībā, ir roku uzlikšana. “Ārons, pacēlis rokas pār tautu, svētīja viņus,” lasām Svētajos Rakstos (Lev. 9,22).
Arī tagad zināmās svētību reizēs priesteris uzliek rokas, piemēram, svētījot slimniekus, kā tas tiek darīts pēdējā mēneša svētdienā Krāslavas draudzē, katra mēneša 11. datumā — Landskoronas draudzē (Šķaunē), mēneša otrajā svētdienā — Izvaltas un Borovkas draudzē.
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru