Ir pasaulē cilvēki, ar kuriem ļoti patīkami parunāties. Šķiet, ka viņi it kā izstaro labestību. Vienmēr smaidīgi, vienmēr ar humora izjūtu. Tādi cilvēki patīk citiem… Viens no tādiem cilvēkiem ir Izvaltas pamatskolas matemātikas skolotāja Anita Tukāne. Piecpadsmit gadus viņa vada skolas teātra pulciņu. Uzreiz kļūst skaidrs, ka jaunrade ir viņas sirdslieta. Viss sākās sen. Kā tagad saka pati Anita: “Enerģijas bija daudz. Vajadzēja to kaut kur likt!”
Sagatavots ne mazums izrāžu. Katrai no tām raksturīgs kaut kāds īpašs patiesums, organiskums, nestandarta pieeja. Šis gads teātrim nodrošināja pelnītus panākumus. Jaunie Izvaltas aktieri devās uz III Latvijas bērnu un skolu teātru festivālu, kas notika Daugavpilī. Skatītāju un žūrijas vērtējumam tika piedāvāta Kanādas latvietes Intas Purvas luga. Šogad pirmo reizi, lai izrādītu lugu festivālā, vajadzēja saņemt licenci. Autortiesības tagad tiek visai stingri aizsarg- ātas. Taču arī šī problēma tika atrisināta ļoti ātri. Stāsta Anita Tukāne:
– Viss notika ļoti vienkārši. Mūsu direktors sazvanījās ar Intas Purvas interešu pārstāvjiem. Tās pašas dienas vakarā pienāca fakss. Mums atļāva ne tikai izrādīt lugu, bet arī atstāja kā dāvanu visus iespējamos honorārus (smejas). Protams, nekādu honorāru mums nebija, bet vienalga bija patīkami. Pirms mēneša Inta Purva atsūtīja lielu paku ar dažādām grāmatām. Starp tām bija daudz literatūras grāmatu latviešu valodā, ko laidušas klajā Amerikas izdevniecības. Starp citu, tieši tur mēs atradām jaunu lugu mūsu teātrim.
– Kādus iespaidus atstāja festivāls?
– Lieliskus! Piedalījās aptuveni simts visdažādāko kolektīvu. Starp mūsu skolēniem bija tādi, kuri centās noskatīties pēc iespējas vairāk izrāžu. Daži iepazinās ar meitenēm, tad jau teātrim neatlika laika (atkal jautri un aizrautīgi smejas). Mēs dzīvojām pirmajā ģimnāzijā, sporta zālē. Mums piedāvāja vairākus variantus, izvēlējāmies visvienkāršāko. Pašā pilsētas centrā. Netālu no teātra… Visa festivāla programma bija ļoti piesātināta un interesanta. Tiesa, līdz festivāla slēgšanai mēs nepalikām. Skolēni nogura, un nācās aizbraukt, burtiski stundu pirms beigām. No izrādēm man visvairāk iepatikās Varakļānu skolas teātra darbs “Pubertāte”. Tas bija kaut kas pilnīgi īpašs. Analoģisku izrādi es nekur netiku redzējusi: nedz Rīgā, nedz Daugavpilī. Kaut kas mūsdienīgs, ļoti dinamisks. Pat nevaru izteikt vārdos. Mūsdienu amerikāņu teātra estētikas garā. Godīgi sakot, es vispār baidījos, ka mēs izskatīsimies ļoti bāli uz pārējo dalībnieku fona. Taču paraudzījos un sapratu: mēs izskatāmies lieliski! Protams, mēs nebijām vislabākie, taču arī ne vissliktākie! Mani pārsteidza tas, ka ļoti daudzi iztiek bez dekorācijām. Vienkārši iezīmē darbības vietu, un viss. Atnācu uz vienu tādu izrādi un gatavojos aiziet pat pirms tās sākuma. Taču nepaspēju. Uzstājās viena no Rīgas skolām. Kā izrādījās, pareizi izdarīju, ka paliku. Kā viņi spēlēja! Tas nav izsakāms vārdos. Laikam gan tieši toreiz es sapratu, ka dekorācijas teātrī nav nemaz tik svarīgas. Galvenā ir aktieru spēle! Mēs apmeklējām sporta teātra paraugnodarbības. Tur mēs arī guvām lielu gandarījumu. Izlietojām vesela gada normu smieklu. Strādāja dažādas jaunrades darbnīcas. Divas mūsu meitenes bija aizņemtas grimētāju darbnīcā. Mācījās taisīt dzīvnieku grimu. Viņas taisīja tīģerieņu grimu pašas sev. Iznāca lieliski, skaisti! Tad gājām pastaigāties pa pilsētu. Biedēt pircējus veikalos (atkal jaut- ri smejas). Vakarā dalībniekus aicināja apmeklēt diskotēkas. Tie, kuri jaunāki, devās uz “Renesansi”, vecākie – uz “Banzai”. Bet vadītājus uzaicināja uz pieņemšanu, kur izteica visas iespējamās pateicības un pasniedza diplomus. Vēl mums izdevās pastaigāt pa Daugavpils muzeja zālēm, kur ieeja bija bezmaksas. Protams, atcerēsimies gājienu atklāšanas dienā! Mēs paši uzstājāmies labi. Tiesa, skatuvi mums atvēlēja pavisam mazu. Nācās panervozēt. Nekas, pielāgojāmies. Dekorācijas mēs taču gatavojām speciāli Krāslavas kultūras namam…
Mēs parunājām arī par aktieriem. Mīļi Anita stāsta par savām “zvaigznēm”:
– Atceros vienu meiteni. Viņa atnāca uz pirmo klasi tāda klusa, lieku vārdu nepateiks. Bija problēmas ar saskarsmi. Vēlāk, kad sāka apmeklēt pulciņa nodarbības, kļuva par pilnīgi citu cilvēku. Gan palīdzēja rakstīt scenāriju, gan meklēja materiālu… Ne jau viņa viena. Strādāt ar tādiem bērniem ir viegli un patīkami. Tikai nepaspēj atskatīties, kad viņi jau pabeidz skolu un aiziet… Taču neaizmirst. Apciemo. Dēls Aleksis visu laiku jautā: “Māmiņ! Bet kad es spēlēšu?” Izlasījām jauno pasaku teātrim. Viņš tā arī saka: “Zaķītis būs, lūk, šis, vāverīte – šī, bet runcis – šis!” Sadalīja visas lomas. Manuprāt, ļoti pareizi, profesionāli…
– Aug režisors?
– Nezinu… Reizēm domāju, ka arī Sandra un Ilze varētu būt aktrises, arī Ligita ļoti talantīga un Ilga… Taču visas viņas izvēlējās citu ceļu. Acīmredzot tā tam arī jābūt. Lūk, arī tagad astotajā klasē man ir gan Sarmīte, gan Sintija, gan Arnis… Ļoti talantīgi… Mani absolventi, kuri mācījās pirmajā ģimnāzijā Daugavpilī, uzaicināja mani uz izlaidumu. Viņu klases audzinātājs visu laiku atkārtoja: “Manas meitenes…” Es sēdēju un domāju: “Nē, tās ir manas meitenes. Manas! Nav ko piesavināties!”
Kolektīvā dzīvojam draudzīgi. Braucam ekskursijās. Palīdz gan skola, gan pagasts. Tikko palūdz, uzreiz palīdz (smejas).
Visai bieži ir tā, ka tu redzi cilvēku un saproti, ka laimīgāka par viņu nav visā pasaulē, jo viņš atrodas savā vietā. Tad darbs sagādā gandarījumu un kolēģi, bērni viņu mīl… Ar nepacietību gaidīsim Izvaltas skolas teātra jaunas izrādes, tā vadītājas Anitas Tukānes jaunas radošas veiksmes. To vēlam viņai no visas sirds!
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru