Februāra pirmā sestdiena mūs iepriecināja ar nelielu salu. Tuvāk vakarpusei, ap pulksten sešiem, uz tikšanās vakaru steidzās “Varavīksnes” skolas absolventi. Skola mirdzēja vītņu gaismiņās, arī logi bija gaiši …
Ieejot pa izglītības iestādes durvīm, neviļus daudzi atnākušie uzplauka smaidā, satiekot skolotājus, bijušos klasesbiedrus un vienkārši paziņas. Foajē gaidīja liels reģistrācijas žurnāls. Tur absolventi varēja atstāt savu autogrāfu, vārdu un uzvārdu, kā arī skolas beigšanas gadu. Pēc reģistrēšanās daži steidza apskatīt jubilāriem veltīto izstādi. Daudzi, atrodot sevi, uzņēma selfijus.
Tiem, kuri nezināja, kur meklēt savu klasi un klases audzinātāju, pirmajā stāvā bija norādes. Daži skolotāji, interesanta vakara un dvēselisku sarunu priekšnojautās, sagaidīja savus skolēnus jau turpat pie kāpnēm, lai palīdzētu viņiem nokļūt pareizajā kabinetā.
Pēc trešā zvana aktu zālē pieklusa gaismas. Noteiktajā laikā, smaidīgi, dejas solī, klātesošo priekšā iznāca pasākuma vadītāji Irēna Gončarova un Andrejs Jakubovskis. Protams, viņi ļāvās pārdomām par skolas dzīvi un salīdzināja to ar deju – kurā ir galvu reibinoši soļi, nervus kutinošs ritms un fantastisks pavadījums. Kad pārliecināti jūtas tikai tie, kuri zina dejas soļus, pārējiem jāļaujas improvizācijai. Tas ir sarežģīts radošās izpausmes veids, kad cilvēks ir gatavs jebkam un iet “uz visu banku”. Nedrīkst aizmirst arī par dejas autori, šajā gadījumā izglītības iestādes direktori – Mariju Micķeviču. Viņa uzstājās ar sagatavotu runu, kurā uzsvēra profesionāla skolotāja lomu, kurš pārzina savu darbu. Direktore priecājās, redzot skolas absolventus un atzīmēja, ka tieši viņi ir mācību procesa rezultāts.
Pasākuma vadītājiem ir pilnīga taisnība, katram no mums ir jāiet savs ceļš, kas sākas ar pirmsskolas pedagogu iepazīšanu, tad nāk aizraujošais pirmais septembris, kad pirmo reizi ej pirmajā klasē. Tālāk vieni turpina apgūt prasmes un zināšanas profesionālajās skolās, citi izvēlas iegūt augstāko izglītību, trešie sāk darba gaitas. Katram notikumam savs laiks, bet viens ir skaidrs – atmiņas par skolā pavadīto laiku silda sirdi visu mūžu.
Tikmēr uz skatuves dziedātājus nomainīja dejotāji, un tad, kad uz lielā ekrāna tika rādītas skolēnu un skolotāju fotogrāfijas dažādos skolas dzīves gados, klātesošie kļuva īpaši ieinteresēti. Toreiz viss bija savādāk, pieaugot parādījās jauni mērķi un sapņi. Visi gribēja zināt, kā izvērtīsies nākotne. Tagad ir pienācis laiks atskatīties un pārliecināties, vai viss ir izdevies tā, kā gribējām, par ko sapņojām.
“Skola un tās absolventi ir viens veselums. Neatkarīgi no laikapstākļiem, dzīves situācijām ir svarīgi, lai dzirkstele kvēlotu, lai palīdzētu atrast ceļu… Paldies par kopā pavadīto laiku.” Skanēja beigu frāze, pēc kuras absolventi devās uz savām klašu telpām, lai šaurā lokā dalītos ar saviem sasniegumiem, piemiņai nofotografētos un vienkārši sirsnīgi parunātos.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Anželas SEMJONOVAS foto
0 komentāru