Mūsdienās lazanja ir pazīstama visā mūsu plašajā pasaulē, tā ir iemīļota tās vienkāršības, garšas un neskaitāmo gatavošanas variantu dēļ. Pievienojiet šeit salīdzinoši zemās izmaksas, un mēs iegūstam garšīgu un barojošu ēdienu, es gan neteikšu, ka itāļu. Tāpēc, ka …
Kulinārijas vēstures avotu meklējumi kā vienmēr sākas ar pavārgrāmatām. Vecākā no tām patiešām ir itāļu, bet ne tikai pavārgrāmatas stāsta par seno kulinārijas mākslu. Viss sākās Grieķijā. Jaunās Atēnu tipa demokrātijas laikos grieķi gatavoja ēdienu, kas bija plānas mīklas plāksnītes, vārītas ūdenī un papildinātas ar vārītiem dārzeņiem. Šo ēdienu sauca par “lasanu” (mīklas plāksne). Grieķi paši atveda šo ēdienu uz Romu, īpaši pēc tam, kad Hellāda kļuva par vienu no lielās impērijas provincēm. Ēdiens tika “nokristīts” par lazanju, nedaudz pamainot recepti, dārzeņu vietā izmantojot gaļu vai zivis. Bet visbiežāk tika izmantota tikai eļļa un garšvielas, kuras tika piegādātas no Austrumu provincēm. Ēdiens bija vienkāršs, bet ļoti sātīgs, un pats galvenais – jebkuram maciņam. Senatnē lazanju varēja atļauties gan patricieši, gan proletārieši.
Laiks gāja, un lazanja arvien biežāk parādījās ne tikai itāļu, bet arī citu valstu ēdienkartēs. Katrā valstī ēdienu sauca savādāk, bet pagatavošanas princips palika nemainīgs: plānas mīklas plāksnes ar dažādām piedevām. 14. gadsimta vidū lazanjas recepte parādījās pavārgrāmatā, itāļu valodā. Bet patiesībā tas bija tās senās receptes atkārtojums, kas visiem bija labi zināms kopš seniem laikiem. Bija jāpaiet vēl vairākiem gadsimtiem, līdz ēdiena sastāvā parādījās gaļa. Tas notika Boloņā, Eiropā vecākās universitātes pilsētā.
Klasiskā lazanja tiek gatavota no olu pastas, un pildījums ir Boloņas mērce, kas ir dārzeņu sautējums ar maltu liellopa gaļu un tomātu pastu. Tomāti ēdiena sastāvā nokļuva tikai aizpagājušā gadsimta sākumā, kad tie kļuva par pierastiem uzturā, un par to amerikāņu izcelsmi zināja tikai tā laika izglītotākie cilvēki. Tātad, mīklas plāksnes pārklāj ar pildījumu, pārkaisa ar rīvētu parmezāna sieru un cep cepeškrāsnī. Šādi lazanju gatavo lielākajā daļā itāļu restorānu visā pasaulē. Bet tas nebūt nenozīmē, ka recepte ir galīga un nemainīga. 19. gadsimta beigās mīklai sāka pievienot safrānu vai spinātus. Mīklas plāksnes ne tikai mainīja garšu, bet [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.50
Attēlā: Lazanja ar gaļas un siera mērci (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru