Iekaisušajā pasaulē plosās nikns karš par izdzīvošanu, un sirds lūdz klusumu. Miera meklējumos arvien biežāk skatienu pievēršu laukiem, kuriem pats Visaugstākais ir lēmis būt par dzīves pamatu. Ir ko mācīties no neizsīkstošā optimisma! Saimnieki savu zemnieku saimniecību uztur un kopj kā dzimtenes daļu, par ko ir pilnībā atbildīgi. Pirmkārt – par atstāto mantojumu bērniem un mazbērniem.
Laika upe plūst nepielūdzami ātri… Pat manā atmiņā desmitiem ciemu un pilsētu ir palikuši tikai nosaukumos, vēl skumjāk – aizauguši krūmiem un nezālēm. Ar rūgtumu vērojot šādas ainavas, ar dubultu cieņu skatos uz tiem, kuri turpina cīņu par izdzīvošanu. Katram savs liktenis, un labāk būt pirmajam laukos nekā otrajam pilsētā! Zemnieku darbs ir gan nasta, gan prieks. It īpaši, kad gads izrādījies auglīgs, piemēram, pašreizējais. Un ielūgums uz zemnieku balli Robežniekos man ir kā balva. Un, lai arī šī pierobežas puse ir gandrīz pustukša, šeit turpina dzīvot brīnišķīgās lauku strādīguma un pieķeršanās tēva mājām tradīcijas. Svešā zemē maize ir rūgta…
Neskaitāmas reizes es, reģionālā laikraksta korespondents, esmu saņēmis ielūgumus uz tāda paša nosaukuma kolhozu. Iemesls – izcilie panākumi lopkopībā, augkopībā un būvniecībā. Un arī kultūras dzīvē! Ļoti labi atceros pārpildītās svētku zāles, kā arī kāzas ciema visplašākajā ēkā, kas bez problēmām uzņēma vairāk nekā simts trokšņainu viesu. Tagad ne bez rūgtuma saprotu, ka lauku iedzīvotāju skaits turpina samazināties, sasniedzot kritisko vērtību. Bet tāda jau ir spītīgās Latgales daba: jo mazāks iedzīvotāju skaits, jo lielāka rosība un sirsnība. Ar sajūsmu pārkāpju svētku zāles slieksni, [..]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.44
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru